Zibens, pērkons un putenis. Auksti rīti. Šausmīgi grūti saņemties un izvelties laukā no segas apakšas. Kājas uzreiz pārklājas ar zosādu, pleci saraujas, savelkas, grīdas dēļi zem pēdām šķiet kā sasalis betons. Un tā ģērbšanās! Visbriesmīgākā šīs procedūras daļa ir ledusaukstais krūšturis. Auksti džinsi arī nav nekas patīkams. Tiekot iekšā otrā džemperī, viss jau kļūst vienkāršāk. Beidzot parādās kaut kādas spējas kustēties, un diena var sākties. Brokastīs gribas karstu zupu, nevis jogurtu.

Bet, patiesībā, kaut kas man visā tajā patīk. Piemēram, tas brīdis, kad pamostoties palūru pa logu, lai redzētu, kā tad tur izskatās. Un tur - viss balts un kustīgs, vējš danco, ceļa nav, ielas nav, kaimiņus gandrīz neredz. Patīk klumburēt pa savu bezgalīgi garo ielu līdz pieturai. Zinu, ka vēlāk man tās ļoti apniks, un es no visas sirds gaidīšu asfalta parādīšanos, bet pagaidām kupenas un ledus šķiet tāda jocīga atrakcija ar veiklības pārbaudījumiem. Tikai visām iešanām jārēķina klāt kādas desmit minūtes, citādi nemitīgi kaut ko nokavēju. Bet vakaros lampu gaismā sniegs dzirksteļo. Un naktis ir gaišas gluži kā pavasarī.

Krāsns kurināšana gan man tā ne visai. Apnīk. Sniga tīrīšana arī. Un Kaķisimuss nemitīgi sūdzas par aukstumu. Viņš domā, ka sniegs un aukstums ir tāda tīšuprāt noorganizēta vispasaules sazvērestība pret kaķiem.

Nu ja. Tātad šī būtu tā ziema. Nu jau ir pa īstam. Vai ne?