Vārdi, kas iznirst acu priekšā un tad atkal nodziest. Un visas mūsu daudzās galvas, kas klusumā lasa: Tu nezini savu pagātni. Tu nosapņoji to.
Tie vārdi skan mūsos. No partera līdz otrā balkona pašai pēdējai rindai. Visa tumsa pilna vārdiem. Iznirst un nodziest, un atkal iznirst. Un kamēr balsis un vijoles, un čells, un mežrags runā savu, tikmēr mūsu galvas klusē vārdus cauri tukšumam, cauri prožektoru stariem, pretī skatuves bezdibenim.
Un tad, es neatceros, kurā brīdī tas sākās, bet bija, noteikti bija tā, ka lēnām sašūpojās visas tās dvēseles dūņas un sāka kāpties atpakaļ kaut kādā nebijušā laikā. Bet varbūt tas nemaz nav uz atpakaļ, bet gan uz priekšu. Nezinu. Tur nav nekādu debespušu. Tikai ātri dziestoši uzplaiksnījumi. Uz mazu mirkli var nonākt kaut kādās vietās, kur nav būts. Iedegas un nodziest, iedegas un nodziest pat vēl pirms pagūts notvert. Bet tepat jau tas ir - ļoti, ļoti tuvu. Gandrīz bail, cik ļoti tuvu.