Kāpēc debesis tādas sarkanas? Saulriets aiz mākoņiem? Kaut kādas novembra dīvainības. Bet vispār man patīk. Arī pelēkums. Un vēl tas, kā viss saritinās uz iekšu, saraujas pats sevī, apklust, apstājas. Un tad vēl tie gaismas brīži, kad pasaule iedegas, iekvēlojas, un lapas uz zemes spīd slapjas, salipušas, aukstas. Rīti pēc salnām, garās naktis. Lampiņu virtenes debesīs. Vakaram atnākot, mājas izgāž uz āru lielos skatlogu vēderus, un tur iekšā viss ir silts, dzeltens un kustīgs.
Visi svētie, Dvēseļu diena, Kristus - Karalis. Lēni, lēni skan Kyrie, Gloria, Sanctus. Dzīvie un mirušie rokās sadevušies, ceļos nometušies, lūdzas par aizgājušiem un nākošiem laikiem.
Vienmēr šķiet, ka grūti būs dzīvot cauri tam novembrim, bet tad viņš atnāk un ir labs un mierinošs, un skaists arī. Nemaz nav grūti. Vismaz ne dēļ novembra.