Depresija, domas par pašnāvību, tabletes, slimnīca, antidepresanti, sarunas ar psihologu. Kādas meitenes sešpadsmitais dzīves gads. It kā jau nekā tāda. Sešpadsmit gados tā ļoti pat var justies. Tā var gadīties. Gan jau pāries. Bet ir tik ļoti baisi skatīties, kā tā meitene savos sešpadsmit balansē uz kaut kādām tur tilta margām un nebaidās nemaz, ne drusciņ. Nekur neturās, pat nemēģina noturēties.
Sīciņa palāta, kurā visu dienu iekšā un ārā skraida jocīgi mazi cilvēciņi - it kā bērni, it kā ne. Kaut ko murmulē, diedelē konfektes, zog visu, kas gadās pa ķērienam. Nosmulētas pidžamas, savalkātas čības, lipīgas, mazas roķeles. Santa un Cosmo uz galdiņa pie gultas. Mammas sēž līdzās savām padsmitgadījām meitām, tur viņu rokas, pieskaras matiem. Mammām ir nogurušas sejas. Mazi, nevienam nepiederoši bērni meklē glāstus un saldumus.
"Nē, te nav slikti. Te ir labi. Es tikai negribu atpakaļ uz mājām."
Viņa negrib robežas. Negrib strīdus. Viņa grib visu pati izvēlēties un izlemt. Viņa grib draudzēties ar to slikto meiteni. Grib pabeigt devīto klasi un tad dzīvot pati savu dzīvi. Prom no visiem labajiem.
"Ja būs lemts, ka es būšu slikta, tad tā tas arī notiks, un neviens tur neko mainīt nevarēs."
Un labie tikmēr var stāvēt pie tām tilta margām un skaitīt lūgšanas, runāt savus labo vārdu bezgalīgos kilometrus un cerēt, ka viņa tomēr noturēsies. Vai ir vēl kaut kas, ko var darīt?