Un tad mirkļi sāk lēkšot, neko vairs īsti nevar paspēt, kaut kas noteikti ir aizmirsts, palicis neizdarīts. pārāk ātri skrien minūtes, ar vienu lieko stundu nepietiek.
Sniegs nogurkst zem kājām, šoferis iekrāmē bagāžniekā somās, aizcērtas mašīnas durvis. Un viss. Pamāt kalniem. Stsfjalletam, Stokkenam, Sottanam, Ropentjakkem, tiem mazajiem bezvārda pauguriem arī. Un ezeram. Salām. Mākoņiem. Zābaku nospiedumiem sniegā, sūnām zem sniega, plaisām ledū, saullēktiem un saulrietiem, miglas mākoņiem, pelēkajiem vēja un puteņa rītiem, ziemeļblāzmas naktīm. Atā, atā. Skumjas sēž man cieši blakus, neļauj skatīties atpakaļ. Atā, atā.
Līdz lidostai jābrauc kādi simts kilometri. Ceļš līkumlokumiem vijas gar kalniem, ezeriem, gar lejup skrienošām upēm. Brīžiem ūdens ir vienā, tad pēkšņi atkal otrā ceļa pusē. Kalnu sāni ar egļu mežu rakstiem mūsu priekšā atveras un aizveras kā milzīgas grāmatas, virs virsotnēm vēl spīd vakara saule. Mēs skatāmies un klusējam. Runāt būtu kaut kā nevietā. Pat nepieklājīgi. Var vien svinīgi skatīties. Un tad palēnām, gandrīz nemanot kalnu krunkas izgludinās, ceļš iztaisnojas, sniega kļūst arvien mazāk un mazāk, līdz tā vairs nav gandrīz nemaz. Mēs esam lejā.
Lidostas sarkanais šķūnītis pilns ar cilvēkiem. Ir svētdienas vakars, un daudzi vietējie dodas uz darbu Stokholmā. Mazajā lidmašīnītē brīvu vietu gandrīz nav. Lidojums ir briesmīgs. Pamatīgs vējš svaida lidmašīnu tā, ka pasažieri abām rokām ieķeras krēslos. Bulciņas paliek pusapēstas, kafijas neizdzertas. Kaut kā negribas. Brīžiem mēs kaut kur gāžamies, tad kratāmies, tad drebināmies, tad atkal gāžamies. Pilots mundrā balsī stāsta par vēju. Es nez kādēļ domāju par savu kaķi - par to, cik ļoti gribētos viņu vēl satikt.
Stokholmas lidosta pēc Saksnu klusumu ir pilnīgi nereāla ar visu to cilvēku daudzumu, murdoņu un veikalu gaismām. Nav spēka būt cilvēkos. Abas ar Blondo esam īgnas, nevaram vienoties par visādiem sīkumiem, atkal gandrīz sakašķējamies. Visur stiepjam līdzi savus dārgos audekla ruļļus. Blondā ved 6m mākslas, es - tikai 2,5m. Maz, ja tā salīdzina. Mākslas ruļļi ir kaitinoši neparocīgi ilgstošai līdzi nēsāšanai. Beigās es uz atvadām nopērku divas paciņas lakricas stimoral un vienu uzdāvinu Blondajai. Miers. Esam izlīgušas.
Pēc tam ir rudens un Rīga. Mājas. Ļoti dīvaini.
Šodien eju skatīties pilsētu. Visa kā pārāk daudz, un raudāt arī gribas nez kādēļ. Peļķes, lietussargs somā. Brīžiem kabatā sataustu savas lakricas košļenes un pieturos pie tām kā pie burvju nūjiņas. Lūdzu, lūdzu, palīdzi man neaizmirst.
Aizdedzinu sarkano divdesmit santīmu sveci par laimīgu atgriešanos. Lūdzu, lūdzu, palīdzi man dzīvot ar to kalnu sajūtu sirdī. Es tagad zinu, kā tas ir. Lai bezgalības aplis ir ap mani, lai es to jūtu, lai neaizmirstu. Lūdzu.