Annuska meilaa raksta, ka neviens vinai iisti neticot par to kaa te bijis. Mees ar Blondo izdomajaam, ka tas taadeel, ka mees dziivojam naakotnee. Atgriezoties no naakotnes, protams, neviens netic, kad staasta, kaa tur naakotnee viss ir. Nu sniegs, ziema, tagad arii aukstums. Tiem pagaatnes cilveekiem sitaa buus decembrii, janvaarii. Viniem tur kaut kaads oktobris. Bet mees jau pasas arii driiz dosimies atpakal uz pagaatni.
Paaris peedeejaas dienas atkal ir bijusas saulainas un skaistas. Kalnus raada loti labi. Visas piesnigusaas klinsu kruncinas var redzeet. Un mums nebuut neapniik skatiities.


Mees pat uzkaapjam kalnaa. Tajaa, kas tup ciema malaa, blakus bazniicai. Neatceros nosaukumu. Tas nav nekaads Satsfjalletets, un kaapsana tajaa ir vairaak taada intensiiva pastaiga, bet skats, nonaakot galaa, gan ir varens. Sis skaitaas Saksnu ciema kalns, kaa paskaitro vieteeji. Pilseetaam un ciemiem meedzot buut savi kalni. Vismaz tajaas zemees, kur kalnu pietiek, lai izdaliitu ciemiem un pilseetaam. Saksnu ciema kalns ir iecieniita pastaigu vieta. Kaa mums pastaasta Ziemelsieva, tad mammas tur meedz kaapt kopaa ar beerniem, un pa celam izdomaat visaadus staastus par mezu un meza radiibaam. Ta vina tur kadreiz esot pastaigaajusies ar saviem beerniem, un vini domaajusi, kas gan vareetu dziivot mezaa starp lielajaam egleem un akmeniem.  
Kalns ir apaudzis ar eglju mezu gandriiz liidz pasai virsotnei. Taka aizsnigusi, un mees brienam pa kupenaam, meeginot nojust celu augsup. Jau pie pasaam beigaam tomeer no takas nomaldamies, un dazus peedeejos metrus raapjamies paar klintsblukiem, kjeroties pie kaut kaadiem sniegaa samanaamiem kruumeliem. Laimiigi tiekam augsaa. Skatamies, cik taalu vien iespeejams, skaitam ciema sarkanaas maajinas, meeginam iegaumeet kalnu muguru sliipumus, salu kontuuras ezeraa, ledus rakstus, eglju spicaas smiles zem mums. Visu to gribaas aptureet, iebaazt kabataas, nemt liidzi. Neaizmirst.
Kalna galaa puus aukts veejs, salst rokas, sejas, gar salles malu sals salien aiz visiem dzemperiem. Mees atrodam omuliigu stuuriiti starp akmeniem un kupenaam, un sariikojam mazu teejas dzersanu. Jo mums, protams, liidzi ir Emmas lieliskais termoss. Taa nu mees kaadu briidi seezam aizveejaa un dzeram saldu, karstu teeju. Zem mums ir Saksnas, mees pat sadzirdam skolas beernus, kas starpbriidii dauzaas pa sniegotu kalninu. Blondaa ar savu fotokameru piezuumee "mazos meerglus" cirk tuvu vien iespeejams un pamatiigi apskata. "Vini tacu speej pieblaut pasauli liidz pat kalnu virsotneem."  Bet citadi visapkaart ir klusums un bezgaliiba, zils horizonta aplis. Mees esam pasaa viduu.
Lejaa tiekam loti aatri. Peec visa taa briesmiigaa miglas laika kraasu bada, esam pilniigi apreibusas no iespaidiem. Tikai taa atvadu sajuuta... jaa, taa leenaam saak dursiit.
Un tagad Blondaa ir prom dzeza festivaalaa kaut kur briesmiigi taalu, un es esmu viena pati Emmas maajaa. Veel man jaapabeiz divas bildes. Jaaiztiira maaja. Jaasakraamee somas. Jaatiek galaa ar atvadu sajuutaam. Paleenaam jaapaarcel sevi atpakal pagaatnee.