Nav miera
Kaut kas gruzd, nedod mieru. Šķiet būtu jālec kājās un jādodas. Kurp tikai? Kas tas vispār ir? Vakar tas bija debesīs – jūnija vakara debesīs virs autobusa pieturas, gaidot pēdējo autobusu. Tas bija arī turpat pieturā kopā ar tām divām meitenēm, kurām rokās bija puķu klēpji. Vēl tas bija virs Daugavas pie akmens tilta – persiku sārts un piparmētru zaļš. Šorīt tas šūpojās liepu zaros aiz loga, un tad tas bija puķu dobēs, un tikko tas skanēja pa radio. Nevaru to noķert, bet tas nedod mieru. Būtu jālec kājās un jādodas tam līdzi. Citādi miera nebūs.

Un vēl šorīt starp sapni un pamošanos atnāk jauns "Augusta nakts" variants. Stāvu un skatos tajā dziļumā. Auksti kļūst. Zvaigžņu gaisma dursta acis. Ja paspēšu, pēc nedēļas "Nakts" būs gatava. Stāvēšu un skatīšos tajā dziļumā.