Dienas skrien arvien aatraak un aatraak. Ir tikai taadi mirkliigi uzplaiksniijumi - riits, diena, vakars. Un tad veelreiz viss no saakuma, tad veel. Taa tas laiks sakraajas. Dziivoju visu laiku no ieksas uz aaru un atkal no aara uz ieksu (tas ir gandriiz ka mayai surpu turpu teorija). No ieksas skatos aaraa pa logiem, kaads laiks, kaada gaisma, kaadas debesis, kaadas eenas, kaads ezeraa atspiidums, no ieksas eju aaraa skatiities visu to pasu tuvaak, buut tam aaram iekspusee; tad atkal naaku no aara ieksaa maajaa, dabniicaa, istabaa sildiities un ziimeet, nest to aarpusi ieksaa. Utt. Visu laiku. No pirmaas trauslaas riita gaismas logaa liidz ziemelblaazmas lokiem nakts debesiis.


Katra diena naak mazliet citaada, ne taada kaa iepriekseeja. Sodien viss ir apsarmojis balts, kalniem prieksaa migla. Par spiiti sliktajai redzamiibai sakaapjam tomeer visi pieci masiina un dodamies augstaak kalnos. Tas ir uz to pusi kur Norveegija. Braucam cauri bezgaliigam baltumam. Gar ezeru, paari tiltam, arvien augstaak kalnos. Pa celam piestaajam vietaa, kur saamiem kaadreiz bijusi satiksanaas vieta. Taada ar bazniicu un kapiem. Esot tur sanaakusi, lai preceetos un beereetos. Saamu maajinas ir mazas maziitinas, ciemats arii pavisam neliels un kluss. Vieniigias cilveeks, ko manaam, ir onkuliitis, kurs nez ko rosaas pie vienas buudinas. Auksti. Sarma baltaam adatinaam apaudzeejusi katru smilgu, katru zarinu, katru zaales stiebrinu. Uudens malaa deg ugunskurs, tur mees sasildam kaajas un rokas.
Braucam taalaak. Mums paari ir migla, lejaa ir ieleja, uudens, meziem apaugusas nogaazes. Pasaules gali izpluust un pazuud baltaa nebuutiibaa. Braucam un braucam. Arvien uz augsu. Visbeidzot maakoni saskidrinaas un tiekam mazaa saules plekiitii. Tas laikam ir jau kaut kur pavisam augstu augsaa. Esam uz meeness.
Uz meeness izskataas saadi: zeme ir okera kraasaa, visur meetaajs zali, skautnaini akmeni un spozi vizlas gabalini, kaut kur traucas curkstosi strautini, puus auksts veejs. Izraknaats tur viss, kaut kaadi celi buuveeti, uzbeerumi, it kaa esot arii sazin kaadas raktuves bijusas, kalna galaa iesprausta antena. Neko nevar saprast, jo maakoni tup visapkaart kaa necarredzama biezna. Izraadaas gan, ka uz meeness dziivo ziemelbriezi. Vini izlien no miglas un tad atkal ielien atpakal. Vispirms kaut kur taalumaa, tad pavisam pie cela. Vesels bars. Pamanaam, ka vispaar vinu tur ir daudz. Smuki taadi, puukaini. Veel taalaak braukt gan kaut kaa negribaas, maakoni lien celam prieksaa, meeness ainava arii saak gaist. Biski baisi. Braucam lejaa. Uz maajaam. Uz savu mazo, jauko ciematinu. Uz silto istabu un gaiso darbniicu.

Taa arii dziivojamies.