Esam bezgaliibas pasaa viducii, ap mums lokus met ezeri, kalni, salas, maakoni, migla. Seit viss ir liels un majestaatisks. It kaa mees buutu kaut kur ljoti dzilji vai arii ljoti augstu, visam paari, tuvaak debesu dzelmai. Gaisma nemitiigi mainaas un skiet, ka taa ir it ka stipraaka, krasnaaka, spozaaka. Taa spraucas arii cauri miglai, bet varbuut taa nemaz nav iista migla, bet gan tie pasi makoni tikai pavisam zemu. Un kad miglu aizpuus veejs, paar kalniem skrien maakonju eenas. Ezera uudenji briiziem sastingst un tad patiesaam vairs nevar saprast, kur pasaulei augsa, kur apaksa, jo debesis un zeme atspoguljo viena otru, tie pasi kalni un maakoni ir virs mums un zem mums, un galva mazliet reibst no taa visa.
Es skatos veel un veel gluzi kaa ugunii vai skrienosaa uudenii, it kaa neko nedomaajot, tikai ar aciim sekojot mainiigajai gaismai paar kalniem, paar uudenim, kokiem, ciema sarkanajiem naminjiem. Ilgi taa var skatiities.
Ziemas nav, bet rudens te ir vairaak un stipraak. Lapas gandriiz pavisam nobirusas. Dienas ir siltas, naktis - ledaini aukstas. No riita viss ir taads kaa sastindzis, sasalis, lapas krauksk zem kaajaam.
Man patiik mezs. Taads tiirs, gluds, akmenjains. Staavas nogaazes, apsuunojusi klintsbluki, kjeerpji uz koku stumbriem. Patiesiibaa tas laikam ir kokiem apaudzis kalna saans. Lejaa skalojas ezers. Siikas tacinjas ved krustu skeersu cauri mezam. Dziivojos tur stundaam ilgi, esmu mazliet taads kaa suunu veciitis. Rusinu lapas, kasu kjeerpjus. Atrodu pa kaadai apsalusai bruukleni, cervelainai seenei. Dazreiz pie manis pieskrien kaads suns, uzrej, tad, sekojot saimnieka svilpieniem, atkal aizskrien prom. Bet es tikai rushinos, laiku pa laikam iztaisnojos, pacelju galvu un paskatos, kaa cauri kokiem ezeraa spogulojas kalni.