Vēl aizeju paklanīties Visuaugstajam. Viss ir labi. Silti un skaisti. Visi dzied. Es arī dziedu. Sprediķis ir lielisks un ļoti smieklīgs. Draudze smejas skaļus, priecīgus smieklus. Jocīgi, bet es gandrīz visus pazīstu. Kaut kā tā ir sanācis. Nekādas anonimitātes, vienatnes, sevī iegrimšanas. Visapkārt savējie. Visiem jāuzsmaida, jāpamāj, jāpaspiež roka - Dieva miers, Dieva miers, Dieva miers...
Un sevi arī es nemoku. Dieva miers un cauri. Dziedu līdzi.
Beigās, kad draudze sāk izklīst, ģitārpuiši rauj vaļā pēdējā laika superhītu, no kura tā vien skudriņas sāk skraidīt pa pakausi: "Dievam Trīsvienīgajam gods... mūžīga slava un gods... ", bet es vēl arvien sasmaidos un samājos. Pļāpāju. Stāstu par ceļu, apvaicājos par tiem, kas tālumā. Kaut kā labi ir.
Paklanos, nočukstu lūgumu, meklēju kabatā divdesmit santīmus svecītei, bet atrodu tikai desmit. Nu nekas, gan jau, kad atbraukšu... Adventa pašā sākumā. Tad sveces būs pašā laikā.

Ai, nē. Galīgs sviests galvā. Bet tas tāpēc, ka visu laiku jādzīvo mazliet kalendāram pa priekšu. Kāds tur advents. Visi svētie. Jā, būs visi svētie. Un tad es būšu mājās.

Viss. Atā. Bučas.