Kas lādītē iekšā?
Ņemos un spēlējos ar to pirmsceļa sajūtu kā tādu dārgumu lādīti. Vārstu lādītes vāciņu vaļā un ciet, palūru iekšā, paošņāju, paskatos vai mirdz, vai ir tas brīnišķīgais spožums. Nopirku jaunu ceļasomu. Tā nez kādēļ smaržo pēc krustnagliņām vai kaut kā tamlīdzīgi, tā asi un skurbinoši. Krāsas nopirku un audeklu. Sazvanīju Blondo, lai saņemtu vadošus norādījumus. Tu tikai noteikti ņem līdz ziemas drēbes, jo tur ir auksts, naktī būs pamatīgi mīnusi, viņa man saka. Jā, jā, man jau stāv džemperi gatavībā, smaržo pēc veļas pulvera, un biezas zeķes arī. Un zeķbikšu krājumi, lai varētu atskaitīties Zilacu Ziemeļsievai, kad viņa liks man rādīt, vai zem džinsiem nav pliki stilbi :) vismaz Seskam viņa esot likusi rādīt, vai zem džinsiem ir zeķbikses. Baisi tur ziemeļos tomēr.
Nu jā. Bet es, patiesībā, reti kaut kur tā braucu sava radošā prieka dēļ, tāpēc laikam vajag vienreiz tā no sirds izspēlēties. Es gribu to ceļu. Ļoti.