Jūlija vidus
Muižas istabas vēl arvien ir vēsas kaut arī logi vaļā visu dienu. Pagraba telpās ir pat auksti. Nevis drusciņ vēsi, bet gan auksti tā, ka zosāda uzmetas un jātinas lielajā lakatā lai nenosaltu.

Vakaros, kad riet saule, eju staigāt pa Parku. Pļavas pilnas puķēm, vīgrieži gravās zied un smaržo kā karsta, salda tēja. Gliemeži rāpo mitrās lapās gar upītes krastiem, ieleja piepildās ar vēsu krēslu, bet kalnu gali vēl sarkani, karsti, Parka akmeņi sasiluši, un pat pēc saules rieta vēl vairākas stundas tajos turas dienas svelme.

Rītos ir tik karsti, ka nekur tālu neeju, vien tepat pa ceļu līdz gravai vai ielejas malai. Visu dienu pa muižu vien. Visi tie mūžīgi papīru darbi un maketēšana un mājas kopšana un tīrīšana. Bet tā jau nav slikti - sēžu te lielajā telpā muižas priekšā, tā sauktajā ofisā, logs līdz galam vaļā, dzirdu, kā piebrauc pa kādai mašīnai, atnāk kāds rets pameklētājs, kafejnīcā meitenēm arī šajā karstumā nav daudz darba, viņas sēž terasē, pīpē un dzer ūdeni ar citronu.

Kas tad vēl tāds? Muižas stārķiem četri bērni, jau krietni paaugušies. Šorīt labu brīdi vēroju, kā lielākais un stiprākais no jaunajiem putniem izmēģina pirmos spārnu vēzienus. Vēl jau nelido, tikai sāk vicināt spārnus un lēkāt pa ligzdu. Cik tad nu vairs, tūlīt sāks lidot no skursteņa un skursteni, tad jau tālāk - līdz ābeļdārzam, līdz pļavai, un tad jau būs augusts.