Es kādreiz zināju viņa ķermeni no galvas. Viņa seju profilā un trīs ceturtdaļu pagriezienā. Mazliet pieliekto galvu. Lūpu izliekumu. Sarauktās uzacis un sirdsveida ēnas acu ābolos. Matu sprogas aiz ausīm. Stundām ilgi esmu viņu vērojusi. Agros ziemas rītos, gaismai austot, esmu sēdējusi viņam pretī un mēģinājusi notvert ēnu pārejas uz viņa kakla. Viņš tikmēr rauca uzacis un klusēja. Bet es skatījos. Viņa lielās rokas. Pavisam jauna vīrieša augums. Elkoņa leņķis pret torsu. Ceļgali. Kāju muskuļi. Gurnu slīpums. Vēdera muskuļi. Vīģes lapai līdzīgais matiņu zīmējums virs locekļa. Līnija no kakla bedrītes līdz atbalsta kājas iekšējai potītei.
Viņam nebija ādas. Tikai daudzas kārtas baltas krāsas virs ģipša. Putekļi ausīs un matos. Nejaušas krāsu švīkas uz pakauša. Taustošiem pieskārieniem nospeķots deguns. Pie sienas karājās viņa ķermeņa fragmenti – deguns, auss, acs kopā ar uzaci. Uz viņa milzīgās, nocirstās galvas bija ērti atbalstīties sarunājoties. Dažreiz kāds uz tās nevērīgi uzsvieda somu. Atbalstīja pret viņa matiem zīmēšanas galdu. Viņa mazākā galva vēroja visu no augšas. Viņš klusēja. Gadiem ilgi klusēja.
Viņam esot dzimšanas diena. Piecsimt gadu. Bet viņš klusē vēl arvien. Un visas viņa kopijas muzejos un mākslas skolu darbnīcās klusē kopā ar viņu.
Bet man tik ļoti gribētos iečukstēt viņa lielajā, putekļainajā ausī: daudz laimes, Dāvid, Mikelandželo dēls!