Garas, garas dienas. Daudz, daudz darba. Stundu stundas pie datora. Pat vingrošanā, kur es parasti atslābstu un domāju tikai par tādām lietām kā vēderprese un stiepšanās, šodien aizdomājos par arhitektu un to, kā mēs ar viņu nesaprotamies. Es zīmēju un domāju un domāju un zīmēju, un galu galā visam būs jābūt labi. Man ļoti patīk būt tik aizņemtai. Patīk, ka ir kur sevi likt.
Plecu muskuļi un kakls gan nemitīgi saspringuši. Sāp. Tad es stiepjos un kustos, sasmērēju sāpošos muskuļus ar tīģerbalzamu, dzeru vīnu un baidu projām tumšas domas.
Es neesmu tik ģeniāla un izcila kā man būtu gribējies. Ir lietas, kuras es nemāku un kuras man nesanāk. Bet es spēju darīt tik un tā. Vēl un vēlreiz un mācīties, kamēr sāk izdoties. Tāpēc es ticu, ka izdosies arī šoreiz. Kaut arī daru ko tādu, ko neesmu darījusi līdz šim. Ir interesanti un es atkal jūtu, ka dzīvoju.

Rīt sākas gavēnis.