Šitam jau pietiktu ar attiecīgo profesiju mīļākajiem vai kavalieriem, tas ir - vīriešiem, kuriem būtu iespēja uz tava sapņainā smaida rēķina cerēt, ka varbūt, kādudien, prāta aptumsumā jemsi un metīsies ar viņiem gultiņā. Piedodiet vīrieši, kas šo lasa. Bet tā patiesi ir viena effffektīva politika, čiepstēt, ņaudēs cik es vāja, cik es nezinoša un ļaut kādam izradīt savu čaklumu, zināšanas un spējas. Tad pacienāt ar siltu tēju un teikt "Paldies! Es patiešām nezinu, ko bez tevis būtu iesākusi. Attā" (man gan tas veiksmīgi sanāca pirmslaulību laikos, tagad vairs ne)