es jau arī ticēju. es taču katru vakaru to pantiņu Dieviņam skaitīju. un mani bērni skaita vēl tagad, un tic.
Un ja es arī izskatos viszinoša tais bērnības bildītēs - es ticēju, pa īstam ticēju, ka ar mani un manu mammiņu, un papiņu viss būs labi. ka mēs nekad neslimosim, nekad nemirsim. vai nu tāpēc, ka mēs viens otru tik ļoti mīlam vai tāpēc, ka Dieviņš mūs visus tik ļoti mīl. jo mēs mīlam viņu, viņam ticam un uz viņu paļaujamies. vai es paļaujos. viena par visiem. es viena viņus visus Dieviņam izlūgšos.
bet nu esmu pārstājusi ticēt un lūgties - un nezinu, kurā brīdī. saproti, cik tas ir baisi?
(Atbildēt uz šo)