Tā. Es atkal esmu te. Esmu izgulējusies. Jūtos beidzot paēdusi. Nomierinājusies. Tikusi laukā no eiforijas un tai sekojošās depresijas. Esmu vairāk vai mazāk atkal savā ādā (tā mēdz teikt, vai ne?). Esmu pat sākusi apsvērt iespēju izmazgāt drēbes. Traukus es jau nomazgāju, starp citu. Un hop, hop, es atkāpjos līdz pat piektdienas rīta plkst. 6.30, kad pie pastkastes atkal nobremzē šoferītis.

Piektdiena. Mēs joņojam robežas virzienā. Golfiņš un piekabe ir nelāgā tehniskā stāvoklī. Šoferītis laikam uzskata, ka ar ātru un nervozu braukšanu mēs pagūsim aizbēgt no visām tehniska rakstura ķibelēm. Mēs tiešām pagūstam. Nepagūt kāds dzeltens suns. Tas ir nelāgākais brīdis šajā dienā. Mēs ar būkšķi atsitamies pret suņa sāniem, un es pat nepagūstu aizvērt acis. Suns pielec kājās, pārstreipuļo pāri ielai un nozūd vārtrūmē. Ak, kungs. Šoferītis sanervozējas vēl vairāk, bet es mēģinu būt ledusauksti mierīga. Mēs joņojam tālāk, piekabei lēkājot pār asfalta grambām.

Pērnavā es tik vien paspēju  kā izdzert kafiju, un tikmēr piekabe ir piekrauta, raibi izkrāsoti dzelži un ratu riteņi ir saķīlēti starp kaut kādām pagalēm, viss pārsiets ar auklām un golfiņš ir gatavs atkal mesties joņos. Divi garām braucoši riteņbraucēji apstājas, lai noskaidrotu, kas ir tas, ko mēs esam sagatavojuši transportēšanai. Vismaz man šķiet, ka to varētu nozīmēt viņu izteiksmīgā roku plātīšana un dārdošās smieklu lēkmes.

Tuuts no naģenes apakšas žēli mani uzlūko un uzvedinoši apjautājas, vai gadījumā golfiņa aizmugurē var saspiesties trīs cilvēki. Nažuvīrs un YW skatās uz mani savām ziemeļnieku zilajām acīm un es nespēju viņiem atteikt neko. Kā vienmēr. Apakaļceļā es esmu iespiesta golfiņa aizmugures sēdeklī starp Nažuvīru un Tuutu, kurš izrādās nelabi smako. Tikko iekāpis mašīnā, Tuuts no plastmasas maišeļa izvelk Žiguli alus pudeli un, labpatikā čāpstinādamies, laiku pa laikam ieguldzina garus malkus. Šķiet, ka dažas iepriekšējās dienas viņš ir pavadījies ieguldzinot arī stiprākus malkus. Pudele ceļo pāri maniem ceļgaliem pie Nažuvīra tad pie YW. Vēlāk izrādās, ka plastmasas maisiņā ir vēl kādas trīs Žiguļi alus pudeles. Tuutam patīk runāties, un ikviens vārds no viņa mutes liek asarām sariesties man acīs - viņa elpa ir amonjaks, viņa elpa ir etiķis un gāze. Es neviļus atslīgstu uz pleca Nažuvīram un mēģinu paslēpt degunu viņa žaketes atlokā. Nažuvīrs pasmaida, ap zilajām acīm savelkas sīkas krunciņas. Tad viņš izņem no kabatas mutes ermoņikas un mēģina piespēlēt šoferīša iecienītākajai kasetei - "Zelta akordeons" vai kas tamlīdzīgs. Nez kā ermoņikas gadās arī Tuutam kabatā, un tad mēs kādus 100 kilometrus joņojam skanot Zelta akordeonam un šķībi greizi varenam mutes ermoņiku ansamblim. Es situ takti un drusciņ piedziedu: "By the rivers of Babilon..." Un golfiņam astē, sarkanas bantes plivinot, kuļājas ar dzelžiem un ratu riteņiem piekrauta piekabe, kas brīžiem bīstami sasvārstās. Mēs ar Nažuvīru saskatāmies un sasmaidāmies. Un viņš atkal  uzsāk jaunu improvizāciju par Zelta akordeona apdziedātajām disko tēmām, un ermoņikas skan bīstami pavedinoši.

Kādus piecdesmit kilometrus pirms Rīgas Tuuts aizmieg man uz pleca. Es palūdzu šoferītim atvērt logu vēl vairāk un mēģinu neelpot. Nažuvīrs arī aizmieg, tikai nevis uz mana pleca, bet atspiedis blondo pakausi pret mašīnas logu. Tuuts nedaudz krāc. Zelta akordeons turpina dūdot disko gabalus. Es tik pat kā neelpoju. Līdz Rīgai ir sasodīti tālu.

Rīgā Tuuts tiek pie pāris divlitrīgām aluspudelēm un turpina guldzināties nākošos 120 km. Arvien nevērīgāk viņš balansē pudeles pār maniem ceļgaliem Nažuvīra un YW virzienā. Arī Nažuvīrs un YW galā nonāk krietni saguldzinājušies. Izlocīties laukā no golfiņa ir neiedomājami grūti. Es kāri kampju lauku gaisu.

Es esmu kuratore. Es to visu daru mākslas dēļ.