Bija laba nedēļas nogale. Daudz strādāju, viena pati dzīvoju Parkā, krāmējos ar zemēm, māliem un akmeņiem, slaucīju putekļus no savas mākslas. Piesaulītē pie vecās muižas dzēru tēju no līdzpaņemtā termosa, sauļoju degunu, klausījos, kā ūdens pakšķinās lejup pa dakstiņiem, skaitīju sniegpulkstenītes. Redzēju gulbjus lidojam pāri Parkam. Piecpadsmit gabali!
Pie datora nesēdēju nemaz. Tik vien kā vajadzēja pāris papīrus izdrukāt. Un viss. Tikko dažas dienas varu nebūt pie datora, viss kļūst labāk. Galva gaiša un viegla, domas sakarīgas, sejas krāsa uzlabojas. Es nevaru tik daudz būt pie datora, man vajag datorbrīvlaiku.
Šī nedēļa gan iesākusies kā skrējiens, krustu šķērsu braucu pa Latviju, organizēju un kārtoju, darbi sarodas arvien vairāk, bet tas nekas. Traki bija kas cits - tētis sabeidzis muguru, bija mazpilsētas slimnīcā visu nedēļas nogali, solīja viņam pamatīgu operāciju, bet šodien pēkšņi Rīgā pateica, ka būs labi tāpat. Tā esot kaite, kas var pašizārstēties. Tieši tā arī teica - pašizārstēties. Milzīgs atvieglojums tagad, kaut tikai tētis ātrāk pašizārstētos, gan būs labi.

Pāri visam - pavasaris nāk klusi un neatturami, arvien tuvāk un tuvāk; es turu acis vaļā un gaidu.