Stadions
Arī mana dzīve ir sasējusies parādu un kavētu maksājumu striķītī. Šobrīd ir tā: man nemaksā to, kas būtu jāmaksā, tāpēc arī es nevaru samaksāt to, kas man būtu jāsamaksā citiem. Normāli. Kā jau visiem. Un tā nu mēs visi cits uz citu kliedzam telefona klausulēs un lūdzamies, un tā visu laiku pa apli, pa apli, un nekur tas neved, vien riņķojam pa apli arvien ātrāk un ātrāk. Brīžiem mani pārņem nenormālas dusmas, gribu iet un izdemolēt viņiem to kantori, sasit visu lupatu lēveros un atstāt aiz sevis gruvešu kaudzi, virs kuras vēl ilgi lidinātos mani melnie lāsti. Bet tad atkal dusmas norimst, varbūt izkliedzos uz kādu citu, un pilnīgi mierīgi, bez kādām dusmām un ļaunuma zvanu atkal, apjautājos, kā klājas šajos grūtajos laikos, noklausos bēdīgu stāstu un atvadoties pat novēlu veiksmi un priecīgus Ziemassvētkus. Un turpinu kustēties uz priekšu. Pa apli. Manas dzīves stadionā.