Atkal jau nav laika. Tas pats no sevis aizpildās. Kārtu kārtām presējās mirkļi cits virs cita, un es navaru paspēt, patiešām nevaru tik ātri būt visur iekšā ar sirdi, prātu, dvēseli, ķermeni. Tādēļ brīžiem es esmu kur citur. Kā nu kuro reizi. Un tad pēkšņi atkal kaut kādi uzplaiksnījumi un es esmu šeit un tagad: Ar Sesku bandu muižas koridorā pie galda, līdzās lietuviešiem un igauņiem, dzerot vīnu no kopīgās māla krūzītes ar apdrupušu maliņu un glazūrā iešņāpu urakstu "Talsi". Gleznotāja saulespuķu sēklās uz šķīvja ar pirkstu velk zīmes un Lielais Leitis lasa: "Jakar. Zmeja. Logo. Muha."; Jūrkalnē, jūrā iekšā, viļņiem cauri, aukstā ūdenī, aukstā vējā, tik silta es. Pēc tam - smiltis uz slapjām pēdām, ugunskurs, ķimenes, dūmu garša; Vēsā vakarā Brūža drupās. Zilas un zelta šļakatas uz sarkaniem ķieģeļiem. Lakas kārtiņa pār Dievu Z-Suņa gleznā. "Vsjo. Ready. Bolse nebudu delat." Stārķi šņāc mums virs galvas. Pēdējo reizi uzkāpju nekurienē vedošo kāpņu galā, lai paskatītos uz "Zudušo zemi" pirms izstādīšanas. Dienu vakari nozūd vīna un saulrietu reibonī. No rītiem viss sākas no sākuma.