Mistera Propera uzticamā līdzgaitniece

Vēl mazliet, vēl tikai šī pēcpusdiena, varbūt kāds gabaliņš no vakara un tad varēšu būt atkal PIE SEVIS. Līdz tam man vēl jāpaspēj izdarīt visādas lietas. Jāniztīra vēl kādi 50 m2 dzīves telpas. Šo to esmu jau paspējusi: piemēram, nomazgāt logus un mainīt bilžu ekspozīciju uz sienām. Virs telefona piekāru Seska triptihu un pie kāpnēm annuskas bildi ar dzelteno parku. Karinot Z-Suņa ainavu, sagriezu pirkstu, un pēc tam nez kādēļ gribējās raudāt. Bet nekas, nekas. Viss būs labi. Man tikai jātiek tālāk no mistera Propera sabiedrības. Es laikam kādus trīs mēnešus neko negribēšu tīrīt.

Ak, jā. Vēl es novācu no sienas Manierista gleznu. Kaut kas tajā bija tāds... nu, nezinu. Paskatījos bildei aizmugurē un izrādījās, ka tā saucas "Skumjas". Negribu nekādas skumjas. Dīvainākais ir tas, ka reiz es šo bildi ļoti gribēju sev. Un izdīcu kaut arī Manierists šaubījās, vai esmu tās cienīga. Tad nu nepagāja ne desmit gadi, kad izrādījās, ka neesmu cienīga. Labprāt viņam tagad to bildi atdotu, bet būtu ļoti muļķīgi ierasties pie viņa un teikt: "Še, ņem savas "Skumjas" atpakaļ".