es reiz pa reizei atceros Randiņu. gan jaunu, skaistu un spraunu dzenājam kaijas MT pludmalē, gan vecu un slimu, un to, kā mēs viņu, muļķīti, pa visu Rīgu izmisīgi meklējām, kad viņa salā bija izdomājusi kaut kur slepenībā nomirt aizklīst.. un kautrējas viņi dikti, jā. šķiet, ka cilvēkam vieglāk samierināties ar vecumu un nevarību nekā suņam.

apsveicu dzimšandienā, foršā Citronmētra! :)