Maajaas atgriezos nakts viduu, tagad dziivoju veel kaut kur pa vidu starp vakardienu un sodienu. Juutu vakardienas smarzas, loti skaidri redzu rietosu sauli kokos aiz Peetera Kjeedees apajlaa kupola, juutu, kaa dienas siltums izgaro no asfalata, dzirdu, kaa sieviete bruunajaa kleitaa laista pukjes bazniicas daarzaa, jauni cilveeki leenaa gaitaa pastaigaajas pilseetas ielaas, meitenes skalji smejas, redzu, ka puishi atskataas un kaut ko vinjaam uzsauc. Staavu pie bazniicas vaartiem, nupat ir aizveerusjaas durvis aiz skeptiskaa priestera, bet es jau pati arii biju vainiiga - saklauveeju vinju kaut kaadaa nestundaa, liku sleegt valjaa bazniicu un bildeeju "tikai, lai atcereetos, kas te ieksaa ir" par spiiti vinja aizraadiijumiem par tumsu un nekaartiibu - "Atbrauciet normaalaa laikaa un fotografeejiet taa, lai ir smuki". Bet bazniica ir pilna ar vakara kreeslu, cetri evangeelisti skataas uz mums no kupola, altaargleznas satumsusas, iemirdzas Marijas zeltiitais teerps un svecturu sudrabs. Saule ir jau noriteejusis, kad es atkal izeju bazniicas pagalmaa un gaiss skiet veel siltaaks, gandriiz karsts un sabiezeejis no smarzaam, siikiem ielas putekliisiem, gaajeeju balsiim. Un es veel arvien esmu tur un neeju prom - pie bazniicas vaartiem, vakaraa peec saulrieta, siltaa kreeslaa, citaa pilseetaa, taalu prom. Veel nav sodiena, taa nenaak, taa nav gana stipra, lai saaktos. Taalumaa aiz pilseetas robezas virs plavaam celjas veesa migla, veel ilgi debesis buus gaisas, veel ilgi buus vakars.