Rīt Parkā sezonas atklāšana.

Vakarā sēžu tēta mašīnā, tētis pats pie stūres. Braucam no uz muižu no izstāžu mājas, kur esam visu dienu pavadījuši iekārtojot izstādi. Nogurums tāds, ka kājas ļogās. Tumst. Vēsi. Vējš. Tētis stūrē, mašīnā klusums.
Tad es saku: "Atceries, kā ir bijis citus gadus? Iedomājies visus tos māksliniekus, izstādes. Kādi tikai darbi nav bijuši! Kā mēs to visu pa naktīm taisījām, būvējām objektus, kārām darbus. Tik daudz!"
Tētis: "Jā, un kur tas viss ir palicis?"
Klusums.
"Es nezinu. Patiešām - kur tas viss ir?"
Klusums.
Tētis: "Pat atmiņu vairs nav".
Klusums.

Kur tas viss ir? Visas tās naktis, kad izauga jauni darbi, jaunas izstādes, simtiem un simtiem darbu. Visi tie ir bijuši gaistoši trausli, ātri aizejoši darbi. Vietā nāca atkal citi, uz parku brauca citi mākslinieki, viss nemitīgi mainījās un arī tagad turpina mainīties. Tikai katru gadu ir viss jāsāk no sākuma un jātaisa tā, it kā viss notiktu pirmo reizi. Un viss iepriekšējais aiziet un pazūd.

Kamēr braucam klusumā mašīnā, man acu priekšā pēkšņi parādās puķu istaba, kuru igauņu mākslinieki uztaisīja pavasarī, kad mēs ar ZS bijām tikko sākuši draudzēties. Visa istabas grīda noklāta ar ziediem. Biezs, smaržīgs paklājs. Ceriņi un pienenes un vēl visas iespējamās pavasara puķes kārtu kārtām. Tik skaisti, ka elpa aizraujas. Un tā smaržā. Tā vēl tagad manī smaržo saldi rūgta.
Puķu istabas durvīs stāv ZS un jautā: "Nu, tev patīk?"
Un es redzu, ka viņam pašam patīk ļoti.
Tas bija pirms kādiem sešiem gadiem. Vai septiņiem. Es vairs neatceros. Kur tas viss paliek?