Lietus vakari, saules rīti
No rītiem ir vasara. Kamēr es lēni, lēni mostos, kamēr dzeru kafiju, kamēr eju dārzā apraudzīt puķes, kabačus, ķirbjus, pirarmētras un citronmētras, kamēr lēni sapošos brokastīm, kamēr eju pār pļavām līdz muižai, ir gaišs, daudzsološs, mirdzošs vasaras rīts. Pusdienlaikā parādās mākoņi - tādi tipiski septembra beigu mākoņi. Un kājas sāk salt sandalēs, un tā vien sagribas lielo jaku. Tad sāk līt - tāds ass, svilinošs oktobra beigu lietus. Vakarā ir novembris. Stundām ilgi lasu un lasu, jo citu neko nav iespējams darīt. Bet naktī nemanot es kaut kā paskrienu garām kādiem sešiem mēnešiem, un rīts ir atkal kā jau vasarā - daudzsološs, mirdzošs, spožs līdz pašām debesīm.
Laime ir kaut kur ļoti tuvu. Brīžiem tā ir tepat - verandā, ielejā, Brūža drupās, kur mēs ar Z-Suni iekārtojam savas darbnīcas. Viņš strādās tajā pusē, kas izskatās kā pamesta pilsēta, un es - otrā pusē, kas ir mežonīgu džungļu pārņemta. Man būs sūnām apaugusi grīda, zāle ķieģeļu starpās, logu ailēs jauni koki un durvis, kurās aug nātres. Un jumta tur nav, protams. Jau sen nav. Gadiem ilgi. Varbūt, ja nelīs, es varēšu tur kaut ko uzgleznot. Vai vienkārši sēdēt tur blakus lielajiem rezervuāriem un skatīties, kā glazno Z-Suns, domāt un lasīt. Ja līs, tad mums būs ziema, mēs sēdēsim verandā, kurināsim kamīnu un gaidīsim pavasari.