Vasara uzrāpusies pašā virsotnē. Dzīvoju Parkā savā namiņā ar verandu, atkal jau kopā ar ZS, un viss ir kā vienmēr. Vakar pēkšņi attapos saskaitīt, ka šī ir jau sestā vasara, kopš man ir ZS un namiņš ar verandu. SEŠAS VASARAS! Un mēs atkal pildām visus tos pašu rituālus, ko vienmēr - iztīrām peļu mēslus no pagultēm, mazgājam grīdas, iznesam matračus un spilvenus laukā žūt un izvēdināt mitruma smakas, ZS pļauj dārzā zāli, es ravēju vienīgo dobi. Vakaros sēžam verandā pie atvērta loga un atkal runājam par to, ka vajadzētu novākt to elektrības stabu, kas tik ļoti bojā skatu uz dārzu un visu ainavu. Nu jau pāris gadus elektrības stabs ir vienkārši stabs bez nekādas elektrības. Visi vadi tagad ir ieraksti zemē, bet stabi palikuši ainavā bez jebkādas derīgas funkcijas, tikai kā tādi dīvaini, taisni mieti. Un mēs ar SZ brīžiem spriežam par to, kā vajadzētu mūsu dārza stabu zāģēt, no kuras puses, tā vai šitā, bet stabs tikmēr stāv kā stāvējis logam tieši pretī, ainavai pa pašu vidu un izskatās svarīgs un nesatricināms.
Rīti un vakari ir atkal skaisti, dienas siltas, vēlas pēcpusdienas - laiskas. Ir migla un mākoņi, dārzs lielajā karstumā izkaltis, zāle vietām sakaltusi brūna kā vēlā rudenī. Upenes ir daudz, ērkšķogas un jāņogas arī, šķiet, ka būs arī plūmes. Vakar, saguruši pēc visiem lielajiem mājas tīrīšanas darbiem, apgūlāmies dārzā un matračiem, kas salikti zālē, lai vēdinātos, novalstījāmies tur kādu stundu, pļāpādami visādus niekus, smējāmies arvien trakāk, beigās kļuvām pavisam kā mazi bērni, tikai vairs rukšķējām un klaigājām, sākām lēkāt pa matračiem un mest kūleņu, vispār, jā, laikam ir labi. Tāda vienkārša vasaras laime.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: