Nu ja, ka pietrūkst. Tā lēnā laika starp notikumiem — stundas no vakara līdz rītam mazītiņās virtuvītēs zem apaļām lustrām, stundas pie ugunskuriem, pie karstām krāsnīm rudens naktīs, pie kamīniem, pie svecēm, un ilgas stundas upju krastos starp smilgām, skatoties, kā brūns ūdens zīmē mazus, straujus virpuļus, un vilcienos nobrauktās stundas, un pie vīna glāzēm nosēdētās stundas. Visas tās garās, lēnās, sarunām piesātinātās stundas. Sajust vārdus plūstam starp cilvēkiem, un vārdiem līdzi plūst viņi paši, un es pēkšņi esmu viņi, viņi — es. Tik daudz tiek pateikts pirmoreiz, kā vēl nekad un neviens to nav teicis, un es arī vēl nevienam to neesmu teikusi, un kā gan es būtu varējusi teikt, ja tikai tagad tie īstie vārdi pie manis atnāca caur citu vārdiem.

Dažreiz man šķiet, ka pilnīgi viss būtiskākais jau ir izrunāts tajos dažos vidusskolas gados un tad vēl mazliet arī augstskolas pirmajos kursos. Viss ko mēs runājam tagad, patiesībā, ir par laiku: par to, cik mums ir gadu, pat to, ka viss ir kļuvis citāds, par to, kā bērni aug, par to, ka mēs nevaram paspēt. Bet tās citu, lēnāku laiku sarunas ir gravitācijas spēks, kas notur mūs citu cita tuvumā. Nu, vismaz domās, vismaz tik daudz, lai laiku pa laikam tiktos uz dažiem īsiem, steidzīgiem mirkļiem. Tad mēs sēžam uz tāda liela, polsterēta pagātnes sarunu dīvāna un varam atļauties vairs neko īpašu nepateikt. Dīvāns ir gana ērts, lai tajā klusētu. Vai arī, lai vienkārši mazliet iedzertu, uzpīpētu, laiku pa laikam nomainītu mūziku un teiktu: "Man viss ir labi", vai: "Viss ir galīgi dirsā".

Bet ar svešiniekiem tās sarunas ir pavisam citādas. Daudz vairāk jāsasprindzinās. Klusums tad neder. Un lēnums arī nē. Vajag paspēt. Vajag trāpīt īstos vārdus un pareizi sadzirdēt. Tādēļ es labprātāk svešiniekus lasu. Lai nebūtu jāsteidzas.