Es tagad esmu laimīga. Jau kopš vakardienas. Pusnaktī sēdēju Talsos kalnā pie ezera, klausījos saksafonu un skatījos, kā ezerā peld simtiem mazas uguntiņas. Un visā pilsētā ir svētki, visur karogi un mūzika, un karuseļi ir atbraukuši, pie kultūras nama visu dienu ir koncerti, turpat uz ielas cepas šašliki un kartupeļi, un klāt var dabūt alu un limonādi. Bet pusnaktī ezerā uz plosta sāk spēlēt saksafoni, un tad nu es sēžu kalnā un skatos uz ezeru, uz peldošajām liesmiņām, uz prožektoru izgaismoto strūklaku. Saksafons spēlē lēnus, skaistus gabalus - "Pūt vējiņi" un "Aizved mani uz Slīteres siliem", un ir īsta vasaras nakts, kad var sēdēt zemē plikām kājām un nemaz nav auksti. Un tad nu es tā pēkšņi iedomājos, ka laikam taču esmu laimīga. Jā, kad tā paskatās apkārt, uz ezeru un priecīgiem cilvēkiem pilsētas svētkos, kad dabon pariņķot ķēžu karuselī un izbraukāties ar "Drakoniem", un arī izstāde ir atklāta un jauns objekts uztaisīts, tad beidzot var sev pilnīgi godīgi teikt - jā, es esmu laimīga.