Melanholiskais valsis
Karstums un sutoņa nemitējas, lietus nenāk ne lūdzams. Nopilēja gan dažas lielas piles, smiltīs palika tumši punktiņi, tas arī viss. Zāle un puķes kā apvītušas, un jasmīni jau trešo dienu smaržo tik stipri, ka visi saka - tas uz lietu, jā, tas noteikti uz lietu un pērkonu. Bet lietus nenāk, tikai gaiss sabiezē arvien blīvāk. Naktīs ir dīvaini sapņi, savāds smagums spiež galvu un sirdi, un no rīta es atceros, ka pēdējā sapnī pirms pamošanās man bija galvā liela parūka, kas nemitīgi slīdēja uz acīm un ļoti traucēja.
Pēc pamošanās uzreiz atkal sāk sāpēt vēders, un tad nu es beidzot neizturu un eju tepat mazpilsētā uz slimnīcu pie ārsta. Tur mani laipni pieņem un iztausta vēderu, pieliek pie sistēmas, izraksta kaudzi zāles. Es esmu nobijusies un jūtu, kā sirds savelkas mazā, trīcošā kamolītī, kamēr ārste tausta vēderu. Bet nekā briesmīga nav. Es varu stundu gulēt pie sistēmas, māsiņa saka, lai atslābinos un pasnaužu, ja gribas, bet es nekādi nevaru atslābināties, skatos apkārt, cik varu, uz redzes pārbaudes tabulām un astmas zāļu reklāmu. Un tad blakus kabinetā radio sāk spēlēt Prego Melanholisko valsti, un es apraudos no sirds - dažas lielas, bēdīgas asaras norit pār vaigiem un uzkrīt uz kušetes. Raudu par visu - par vēderu un Jāņiem, par to, ka saule šogad vairs augstāk nekāps, par zālēm, kas jādzer, par vīrusu, par jaunību, par to, ka tik neizturami gribētos gaišā vasaras naktī zaļumballē dejot valsi, lauku orķestrim spēlējot un solistam dziedot: ilgi mēs tovakar dejojām...
Viss sāp. Ne jau tikai vēders. Sirds un laiks, un tā. Milzīga melanholija.