Cieši pie dzīves, pie dzīvības
Vakars nāk lēni. Vēl vienas slapjas dienas vakars. Nopirku jaunu lietussargu. Kas to būtu domājis, ka tieši jūlijā pienāks tas brīdis, kad ļoti savajadzēsies jaunu lietussargu. Turklāt lietussargs jau ir paspējis kādas piecas reizes salīt. Bērēs tas dabūja krusu. Divas bēres trīs dienu laikā... Viss izskatās pavisam citādi. Un manas acis vēl kādu laiku sāpēs no raudāšanas. Tās šausmīgi sūrstošās, akmens cietās, kā smilšpapīrs ādu rīvējošās bēru asaras. Rožu kātiem sadurstīti pirksti. Bet dzīvi gribas vēl vairāk. Varētu abām rokām ieķerties jūlija garajā zālē un nelaist vaļā. Iekosties debesīs un turēt, turēt, cik vien spēka, neļaut, ka vakari kļūst īsāki, neļaut salnu naktīm nākt. Lai tikai būtu gaisma un gara zāle, puķu samtainie viduči, vaboles uz lapām, stārķi ligzdās. Lūdzu, lūdzu.