Paldies visiem, kas atbrauca, piedalījās, gāja, skatījās, klausījās, aplaudēja. Šausmīgi atvainojos, ka visu laiku tikai skrēju un organizēju, un neaprunājos. Es gribētu ar jums vienkārši pasēdēt pie ugunskura kādā rāmā vakarā un paklausīties, kā griezes tarkšķinās ābeļdārzā. Tad nekur nebūtu jāsteidzas, varētu paspēt visus apskatīt un ar visiem aprunāties, kopā padziedāt kādu vasarīgu un latviski skumīgu dziesmu.
Bet šorīt, kad pēdējie racēji-būvētāji iekāpa mašīnā, pamāja un nozuda aiz alejas pagrieziena, man pirmo reizi uznāca tā smeldzīgā sajūta kā rudenī. It kā būtu redzējusi pirmos gājputnus.