Mīlīgs rīts. Slapjš un maigs. Putni dzied vakarā, visu nakti un tagad no rīta arī. Kokiem lapas tik maigas, samtainas, tikko izplaukušas. Tā vien gribas taustīt un glāstīt to silto zaļumu. Un skatīties, kā viss aug un zied, un pieņemas spēkā. Dobē sadīgušas kliņģerītes, tulpes jau nozied, narcises vēl turas braši, ķirsim gan visi ziedi nobiruši, bet peonijas aug arvien dižākas un starp lapām jau var pamanīt sīkus ziedu pumpuriņus. Vasara nāk.
Labi, ka varu tā no rītiem iziet laukā, paskatīties apkārt, ieelpot, paklausīties. Nav jau tik koši kā Parkā, bet Pārdaugava arī ir skaista. Man pat patīk, ka pilsēta ir tepat, aiz kokiem un dažām ielām, bet tomēr pietiekami tālu, lai šejienes dārzos dziedātu lakstīgalas. Un vēl te dažreiz ganās zirgs. Tieši aiz manas sētas. Tas ir čigāna zirgs. Kādreiz te bija govis arī, tās piederēja mūsu kaimiņam, bet tagad kaimiņš ir miris, un govis vairs pie mūsu mājas neganās. Bet čigānu ar visu zirgu es redzēju pirms dažām dienām. Zirgs mundrā riksītī vilka ratus, kuros iestutēts paplucis, liels ledusskapis. Čigāns braši sēdēja ratu priekša un brīžiem zirgu paskubināja. Un nopakaļ zirgam, čigānam un ledusskapim dieba mazs šunelis.