Labrīt. Man patīk šīs pelēkās dienas. Mitrs un vēss - tieši to man vajadzēja. Kā aukstā ūdenī samitrinātu kabatlakatiņu uz sakarsušas un sāpošas pieres. Visa mana dzīve šobrīd ir tāda sakarsusi piere. Jo ir jāpaspēj, jāpaspēj, jāpaspēj. Līdz plkst. tikiem un tikiem jāpaspēj tas un tad atkal līdz tikiem vēl kaut kas, un visi tie pulksteņi un tiki-ciki pārklājas, mainās vietām un sajūk vienā mudžeklī. Bet es tikai raustu ciki-caki diedziņus, mēģinu to jucekli atšķetināt un notamborēt vienu glītu, rakstainu deķi.
Visi mani pavasari vienmēr ir bijuši tādi darbiem un stresiem pārblīvēti. Skolas laikā dēļ eksāmeniem, tagad - Parka dēļ. Tāpēc, ka visi lielie un atbildīgie darbi vienmēr jāpaveic tieši tad, kas zied ābeles. Un es pat nemaz netieku uz Parku, sēžu Rīgā un tamborēju vēstuli pēc vēstules. Bet Parkā pa tam lāgam uzplaukušas