Tīkams rīts
Pamostos no rūķīša klauvēšanas pie ārdurvīm. Tuk-tuk!
Izspūrusi un pusplika izkarinos pāri palodzei un miegainā balsī kaut ko murmulēju:
"Atvainojiet, mēs nebijām vienojošies, kuš šodien pirmais celsies. Atvainojiet, es tūlīt jums atvēršu durvis. Tūlīt. Uzgaidiet."
"Nekas, nekas. Viss kārtībā."
Bet es zinu, ka viņam nepatīk, ja 7.45 darbnīcas vārti ir aizslēgti un viņam nezin cik ilgi jāmēģina saklauvēt kāds samiegojies sliņķis. Kaut kā noklumpačoju pa kāpnēm un ielaižu rūķīti. Ieberu Ķaķisimusa bļodiņā sauso barību, sagaidu kamēr viņš nokraukšķina savas brokastis, izdzenu viņu pagalmā sauļoties, atkal aizslēdzu ārdurvis. Un saprotu, ka šajā pagaidām vēl klusajā mājā man pieder vismaz stunda kārdinošas nekā nedarīšanas. Rīts saldi plešas pār mani, smaržo pēc stipras kafijas un es palienu atkal zem segas. Lasīt no rītiem gultā, lēnītiņām malkojot kafiju, ir visgaršīgākā un dīkdienīgākā no visām tīkamajām nodarbēm. Laiks izgaist kā nebijis, ir tikai rīta gaisma, nesteidzība, ļaušanās vārdiem un segas siltumam. Nesaprotu, kādēļ pavasarī nekādi nespēju ielasīties "Garpa pasaulē". Ap kādu simto lappusi uzmācās viegls nelabums un es ļāvu Ērvingam nogrimt lasīt nepabeigto grāmatu kaudzītē. Bet šorīt brūnā grāmata kaut kā ļoti piestāv kafijas brūnumam un rūgtenumam, un Garps iemirdzas visā spožumā. Varbūt tās ir Vīnes ainas, kas kaut ko manī uzrunā. Kaut kādas tālas nojausmas - pa daļai atmiņas, pa daļai izdomas. Klimta rudmatainās sievietes, zilzeltainu eņģelīšu šūpošanās skatlogu stiklos, ļauni impērijas akmens putni līkiem knābjiem, ledus, kažokādas, smalkas kurpītes, kūku kūstošais saldums. Dažas dienas vairāk kā padsmit gadu tālā pagātnē. Bet pēkšņi tās ir tepat un klājas pāri Dženijas un Garpa Vīnei no vēl tālākas pagātnes. Līdz pat 9.15, kad rīta lasīšanas burvību aizdzen Pienākumi. Bet burtu un segas tīkamība vēl ilgi turpina plūst cauri ķermenim un sildīt vasaras dienu.