Man tā krīze sākās jau apmēram gada vecumā. Jā, es arī mīlu, un vēl joprojām mīlu - lai gan ne visus, kurus lasu. Tevi - mīlu. Un starp tiem, kurus mīlu ir gan tādi, kurus jau sen pazīstu arī īstajā dzīvē, gan arī tādi, kurus tikai tā drusku zinu vai pat nezinu vispār. Visdīvainākais - starp tiem, kurus mīlu ir pat tādi, kuri man nemaz pārāk nepatīk. Nu, nepatīk tik ļoti, lai ar viņiem draudzētos. Vai arī tādi, ar kuriem, es zinu, man nekāda draudzība nekad nesanāktu, un nevis tāpēc, ka man viņi nepatīk, bet kaut kādā veidā ir tik ļoti citādi kā es pati. Un nav mums nekā kopīga. Vai arī kopīgais ir, un man viņi patīk, un varbūt, pat visai droši - viņiem patīku es, bet es zinu, ka reālajā dzīvē kaut kādu iemeslu dēļ mums draudzība nevarētu sanākt. Jo mēs esam - es nezinu - varbūt pat pārāk līdzīgi? un reālajā dzīvē mūs saistītu kaut kāda neveiklība, atturība, kautrība. Jo ir cilvēki, ar kuriem draudzēties ļoti viegli, bet ir tādi, ar kuriem - gandrīz neiespējami. Un tas varbūt ir Cibas pats lielākais brīnums, pats lielākais ieguvums no visiem citiem - ka tu vari justies tuvs, mīlēt un būt mīļš cilvēkiem, ar kuriem dzīvē nekas nesanāktu. Tik reti jau kas sanāk dzīvē.
Es zinu, ka pati tagad ļoti reti ierakstu ko nopietnu. Bet tam varbūt atkal ir cits iemesls. Kopš es neesmu viena, man pārāk bieži jādomā, kā manis rakstītais varētu ietekmēt otru cilvēku, kā viņš to saprastu vai varbūt pārprastu, varbūt uztrauktos par mani, varbūt dusmotos, varbūt noskumtu. Visādi var būt. Un sākas drusku tāda pašcenzūra. Tas par tādiem ļoti nopietniem ierakstiem. Bieži gribas aprakstīt ikdienu - ciuk skaisti Tu to dari, starp citu! - bet tam, savukārt, reti pietiek spēka un laika. Jo mana dzīve, kopš Cibas rakstīšanas sākumiem, ir tik ļoti mainījusies, visādā ziņā.
Bet Tu raksti, raksti - es vienmēr ļoti gaidu:)