Tumšais laiks
Atkal snieg. Stundām ilgi tumsā snieg sniegs. Zeme dubļaina, sniegs nespēj turēties slapjumam pretī. Nav ne kraukšķīga aukstuma, ne bezgalīgi baltu sniega klajumu, tikai tumsas stundas cita pēc citas bezgalīgās nakšu virtenēs, drēgnums, slapji cimdi, slapji zābaki, nogurums.
Brīžiem trūkst elpas. Varētu atvērt logus, bet gaiss ārā ir smags un brūns kā dubļi, un tādu elpot ir grūti. Uz ielas šķiet, ka gluži vienkārši nav vietas, ka arī tur nav iespējams elpot starp melnajām peļķēm, apledojušajām sētmalēm un mašīnu saceltajām šļakatām.
Naktīs debesis virs pilsētas ir sarkanas. Nē, drīzāk sarkanbrūnas. Sarkana okera debesis bez zvaigznēm. Ar katru nakti tās arvien vairāk spiežas virsū zemei - milzīgs, sarkanbrūns vēders uzguļas pilsētai un ieberzē skursteņu izelpotos dūmus dubļos. Ar katru nakti gaisa kļūst arvien mazāk.
Koku zari spīd no lietus slapjuma, šūpojas vējā gar laternām un bārsta zemē smagus, melnus pilienus. Visu laiku ir mazliet drēgni. Un vairs tik ļoti negribas ķerties abām rokām pie dzīves, turēties ar zobiem un nagiem pie iespējamas laimes sajūtām, jo ir jānoturas vienkārši šo vienu vienīgo mirkli un tad vēl nākamo, un tad vēl pavisam nedaudz uz priekšu. Tikai šo vienu nakti, un tad jau tur otrā tumsas galā būs blāva rīta gaisma un varbūt būs mazliet vieglāk. Elpot.