Noguru no saules un darbošanās. Ņemos kā skudra. Brīvdienās man jāveic trīs lieli uzdevumi: jātaisa izstāde, jāuzraksta raksts, jāuzzīmē ilustrācijas. Vēl arī jāuzraksta viens mazs raksts un jāizdara visādi sīkumi. No visiem šiem jā- vislabāk man patīk tas, kas saistīts ar izstādes taisīšanu.
Šoreiz esmu ieplānojusi kaut ko tik lielu, ka nācās pārcelt darbošanos uz kultūras namu, kur ir gana plaša telpa. Darbā iesaistīju arī divas šuvējas. Man šķiet, ka vajadzētu visam sanākt. Ir pilnīgi skaidrs, kā būtu jāizskatās vienai izstādes telpai. Tur būs romantika un jaukas skumjas, un pa šķipsniņai atmiņu un cerību. Iedomājos, ka tajā istabā varētu dzīvot mazliet melanholiska sieviete. Tāda, kas daudz kavējas atmiņās. Un nekautrējas dažreiz būt sentimentāla. Varbūt viņā ir kaut kas no Deloveja kundzes. Tikai mana sieviete noteikti ir vienkāršāka.
Bet tā otra telpa... ar to gan vēl netieku galā. Pagaidām redzu acu priekšā tikai kaut kādus neskaidrus fragmentus. Tur ir jābūt jūrai vai kaut kam tamlīdzīgam. Sajūta ir, bet es vēl nevaru salikt kopā tos īstos materiālus. Vakar pavisam nejauši gadījās paviesoties vietā, kur tiek vākti un šķiroti visādi derīgi atkritumi, un tur man uz brīdi likās, ka esmu atradusi savu jūru. Bet tad atkal sāku šaubīties un mana jūra zaudēja spožumu. Nu tā. Cīnos. Mēģinu izdomāt jūru. Labi, ka esmu Parkā un varu daudz būt ārā, staigāt un domāt. Gan jau atnāks īstie tēli.