Varenas Lieldienas. Uguns un ūdens, liels spēks, jauns sākums. Viss pārpilnībā, viss vēl daudz lielāks kā varēja gaidīt. Bet tagad ir tā, ka kaut kas sāp. Laikam tāpēc, ka viss ir jau piepildīts. Tagad, kad ir Lieldienu laika pirmās dienas vakars, pēkšņi ir žēl, ka gaidīšana beigusies. Lielā nedēļa pagājusi. Tādas Lieldienas man vēl nekad nebija bijušas. Tik ļoti stipri viss.
Mīļā draudze performēja neticami labi. Stāvēju tur, skatījos un pašai likās, ka notiek brīnums. Viņi bija tik ļoti patiesi, pilnīgi iekšā tajā mirklī, lūgšanā, bez nekādas izlikšanās un spēlēšanas. Pati nepiedalījos, tikai skraidīju apkārt un bildēju, uztraukumā trīcošām rokām.
Un kapa videoaltāris ir Lielās nedēļas lielais brīnums. Tik vienkāršs un spēcīgs. Un lūgties tā priekšā ir viegli. Tā vēsa, pat asā gaisma neļauj ieslīgt mīlīgā omulībā, gars visu laiku paliek možs un lūgšanu vārdi nāk stipri un lieli.
Četros no rīta, pustukšā, miegainā baznīcā lūgšana ir visstiprākā. Pateicības lūgšana. Par šīm Lieldienām. Un par augšāmcelšanos. Par piepildītām cerībām.