Ainava ar Daugavu un tiltiem, putnu baru uz ledus un nekustīgiem dūmu mākoņiem virs skursteņiem tālumā. Tik auksti, ka pat skaņas zūd. Svilinoši auksti. Īsu brīdi aizdomājos, ka arī es taču būtu varējusi kļūt par sniega un ledus pētnieku, kas garus gadus pavada vienā vai otrā zemeslodes polā un mazītiņā, neskaitāmām spožām pogām aprīkotā ļoti svarīgu zinātnisku pētījumu laboratorijas kambarītī pierakstītu vissīkākās izmaiņas ledus kristālos.
"Tā ir mūsu planētas vēsture," es domīgi teiktu, aplūkojot mikroskopā sīku ūdens pilieniņu, kas izurbināts no tūkstošiem metru dziļa urbuma ledus kalna sānos. "Lūk, tas ir patiešām skaisti un svarīgi."
Es sarunātos pati ar sevi, tāpat kā es to daru arī tagad šajā dzīvē, un līdzās ārkārtīgi svarīgu pētījumu failiem manā datorā būtu arī maza mapīte, kurā laiku pa laikam pierakstīt ko personisku. Piemēram, par ziemeļblāzmu un vientulību, par krāšņām sniega ainavām un dažiem patiesi ģeniāliem kolēģiem - pētniekiem.
Ziema būtu kaut kas tāds, ko es prastu izskaidrot. Es saprastu gaisa masu kustību, spiedienus, temperatūras svārstības un mākoņu veidošanās likumus. Ziema būtu mans lielais dzīves pētījums, aicinājums, kam es sekotu visur, kur vien uzsnieg sniegs un krītas temperatūra.
Man tikai tā ienāca prātā. Braucot ar autobusu pār Akmens tiltam un skatoties uz Ķengaraga pusi. Kaut kur taču tādi pētnieki patiešām mīt.