Liesmas lodītes - draugu spēks

akadēmiķiem un kritiķiem būtu biežāk jāatļaujas pateikt, ka gan vēsturiski, gan mūsdienu darbi nav pelnījuši pārāk daudz ieverības, ka to daļas var būt nenostrādātas, nerezonējošas. un to var pateikt elegantāk par ierastajām formulām à la “vietām nelīdzeni”.

Afigenīns - kumelītes pret vēzi…

AI manās acīs tikko sasniedza jaunu demences līmeni

atklāju, ka ir mākslinieks, kurš sevi sauc šādi

https://www.youtube.com/watch?v=l6LD9102EQ8

man šķiet, ka dziesma nav slikta

Beigās mana haltūra sanāca krietni īsāka, nekā plānots. Ienācu pilī un pirmo reizi šķiet pa ļoti ilgiem laikiem šeit ir tukšs bārs. Tikai teresē sēž divi vīrieši un rejošs liels suns. Sēžu lielajā dīvānā, dzeru aliņu, lasu grāmatu, jūtos īpatnēji, bet mājās īsti iet vēl negribas. Mājās arī nav tāda dīvāna, kurā iekrist.

Esmu pamodusies. Jūtos savādi klausoties dziesmas. Vai jums ir bijis tā, ka kāds cilvēks ar savu eksistenci okupē vārdu? Ikdienišķu vārdu, kas pieder ikvienam, bet kāds uzliek tam savas autortiesības? Par mani gan jau varētu izteikties līdzīgi, bet pagaidām neesmu informēta, ka kādam tas traucētu.

Varbūt man ir kādi nediagnosticēti traucējumi. Likumsakarību un sagadīšanos traucējumi? Delūzijas? Paranoja? Kompulsīvie traucējumi? Ja tā nav, tad kāpēc mans pazudušais kaķis atradās, kad beidzu nogalināt zirnekļus, no kuriem man ir bijis bail visu dzīvi, lai nopelnītu labos karmas punktus? Ja tā nav, tad kāpēc tiklīdz es noklausījos dziesmu, ko klausījās cilvēks ar kuru nekad neesmu runājusi un nekad neesmu redzējusi dzīvē, viņš uzradās sabiedriskajā transportā, ar kuru braucu gandrīz katru dienu? Ja tā nav, tad kāpēc es pirmo reizi dzīvē iedomājos par vienreiz satiktu meiteni, lai pāris minūtes vēlāk viņai netīšām iesistu ar savu somu? Ja tā nav, tad kāpēc ierunājoties par kādu savu bijušo pirmo reizi ilgā laikā, es viņu ieraugu pirmo reizi gadu laikā ejam ārā no veikala, kurā eju iekšā? Ja tā nav, tad kāpēc manā prātā ienāk, ka ģimeni drīz apciemos nāve, un tad pēkšņi nomirst divi ģimenes locekļi un, iespējams, kaķis?

Tā es sargāju visus, nenogalinot zirnekļus. Kad biju maza un dzīvoju pie ābeles mammas, katru vakaru vairākkārt pārbaudīju, vai gāze ir nogriezta un pirms miega rituāli norukšķēju. Tagad Dievs uzklausīs manas pirms miega lūgšanas tieši tad, ja lūgšos ar rokām saliktām kopā. Katru vakaru ir jāpadzer kaut ko no tīģera krūzes, lai tīģērim viss būtu kārtībā. Nedrīkstu aizbraukt pie ozola un neveikt savus kalpones ieradumus, ja nē, viņš nodzersies un nomirs. Aizslēgšu ārdurvis, pusceļā lejā pa kāpnēm skriešu augšā, lai pārbaudītu vēlreiz. Durvju rokturi jāpārbauda miljons reizes dienā. Ja sadzirdu aizdomīgas skaņas, jāskatās pa actiņu. Reizēm skatos tik ilgi, ka esmu pārliecināta, ka kāds ir notupies, jo sadzirdēja mani nākam, bet baidos atvērt vaļā durvis, ja nu tā izrādās patiesība. Esmu izpētījusi dūmu detektoru un ārdurvju zvana kastīti, vai tur nav novērošanas kameru. Es neesmu pārliecināta, ka aiz spoguļa pie sienas mani nenovēro. Agrāk šķita, ka arī griestu Led lampās ir izurbti caurumi, lai augšstāva kaimiņi mani novērotu, bet esmu gandrīz izaugusi no šī. Pēc pagājušās ziemas notikumiem, pārrodoties mājās katru reizi cēlu pagulti, pārbaudīju skapjus, vai tur neviens nav noslēpies. Katrs caurums manās mājās ir aizlīmēts ar plāksteri vai aizbāzts ar vati. Dalbajoba dāvanai liku klāt magnētu, lai pārbaudītu, vai tur nav iebūvēta noklausīšanās ierīce. To mantu arī nedrīkstu izmest, jo tā būs slikta zīme tīģerim. Kad uzdāvināju ābelei rakstāmo grāmatu, viņa sabijās, ka tā ir slikta zīme. Tiklīdz viņa to pateica, mani pārņēma nāvīgas bailes. Katru dienu ejot dušā sākās skaļas domas, ka viņa mirs. Katru vakaru dušā raudāju, šķita, ka manas domas mani apēdīs. Rakstīju viņai, lai rakstāmo grāmatu sadedzina, ka iešu un nopirkšu viņai lasāmo grāmatu. Viņa atteicās rakstāmo grāmatu dedzināt, bet es aizgāju un nopirku viņai lasāmo grāmatu, drošībai. Tad sāku iet dušā no rītiem un palika labāk. Man vienreiz uzdāvināja spuldzīti, es to piekarināju virs gultas. Lai gan domāju, ka tajā ir novērošanas kamera, tai reizēm mēdzu uztaisīt šovu. Par ķermeņa valodu vispār nerunāsim. Kāpēc lai es skatītos kuram katram acīs, ja jau katra ķermeņa valodas izpausme, nopūta, ieklepošanās vai lieka nomirkšķināšana, pavēsta vairāk, nekā man vajadzētu zināt? Vai tā ir visiem?

Šīs domas ir visbriesmīgākās tad, ja kāds iepatīkas. Problēma ir tajā, ka man vienmēr iepatīkas svārstīgi cilvēki, visticamāk, jo citādāku dzīvi nepazīstu. Tas nenāk man par labu. Tad šīs likumsakarības ne tikai nāk, tu tās sāc meklēt, tādējādi arī radīt. Viss kļūst par zīmi un visas izredzes uz ko veiksmīgu mirst. Tāpēc man nepatīk nekonkrētas cerības. Man nepatīk gaidīt, kamēr kāds izlems. Man vajag skaidras atbildes, tagad un tūlīt, un saprotamas rīcības. Manī jau tā ir pārāk daudz varbūtību, kuru dēļ man ir jāpakārto savas ikdienišķās izvēles, lai neviens nenomirtu. Man nav laika šaubām un jaunām likumsakarību ievērošanām. Man vairs nepatīk lasīt starp rindām un minēt, kurš un kā jūtas par mani. Man vairs nepatīk skatīties acīs un domāt, kuras acis melo un kuras runā patiesību. Tās ir tikai interpretācijas. Man vajag, lai man skaidri aizrāda, ja man vajag aizrādījumu. Mani neaizvaino aizrādījumi, ja tie nav slēpti aizvainojumi. Man vajag, lai man pasaka, ka mani mīl, ja mani mīl. Citādāk vienkārši pieņemu, ka visi mani ienīst un klusi ticu tam, kamēr skaidri netiek pierādīts pretējais.

Esmu bijusi pie vairākiem psihoterapeitiem. Vienmēr ir teikuši, ka tā ir trauksme, varbūt kas no depresijas. Tas arī bija cits laiks, tad varbūt tā arī bija. Tagad man šķiet, ka, ja man arī kaut kas ir, tas ir kas cits. Aptuveni gadu padzēru escitaloprāmu, kļuvu piezemētāka, bet pieņēmos svarā un pazaudēju libido. Tas palīdzēja izlemt, ka esmu vesela un antidepresantus vairs nedzeršu, nometu svaru un atgriezu libido. Pirmā psihoterapeite Liepājā gribēja mani sūtīt uz Rīgu, kaut kādu izskatīšanu, kur mani filmētu un uzdotu jautājumus, un daudzi speciālisti tad lemtu, ko ar mani darīt. Viņa gan bija par mīkstu man, mīļa un apraudājās no maniem stāstiem, bet palīdzēja man atklāt vairākus svarīgus aspektus sevī, kas pavada mani vēl šodien.

Mana mīļākā psihoterapeite gan bija sieviete Liepājā, pie kuras vizītes notika ēkā, kur notika stieņu deju nodarbības. Viņa bija skaidra, racionāla un loģiska - viss, kā manī trūkst. Viņa man regulāri lika zīmēt, tolaik arī biju uz īsu laiku kārtīgi pieķērusies skicēšanai, visticamāk pateicoties viņai, un arī labi sanāca. Tā prasme atkal ir atrofējusies. Man viņas pietrūkst. Neatceros, kāpēc beidzu iet pie viņas, neatceros arī viņas vārdu. Tikko ieguglēju un pamainīju viņas kontaktinformāciju, lai turpmāk vairs neaizmirstu. Biju arī pie vienas psihoterapeites Rīgā. Lai gan viņa ir glauna, tīra un jauka, man tomēr vajag striktu babu nevis tēlainu mammu. Man vajag, lai man pasaka, kad es murgoju un kāpēc tie ir murgi. Man nevajag papildus nepārliecības un puķītes, tas viss mīt manī pašā.

Psihoterapeiti ir tik dārgi. Likās, ka Liepājā dārgi, bet Rīgā tā ir ņirgāšanās. Tie 10 bezmaksas ir izieti jau gadiem atpakaļ. Izdevīgāk ir psihoterapeita vietā iet uz baletiem un pašai kļūt par melno gulbi. Otru Agritu no Liepājas te tāpat neatradīšu, nevaru arī finansiāli atļauties viņu meklēt. Cik daudz neskaidrību. Tik daudz kāpēc, nepietiekami tāpēc. Cik liela vēlme, lai viss kļūtu skaidrs. Kopumā jau ir sadzīvojami, vismaz kamēr nav uzplaiksnījumu, tā atgādina mans maks.

Man pagājušajā naktī bija murgs, kur kaut kādi lohatroni nozaga man mikrobusu un pazuda kaķītes jaunkundze, bet menti to visu ignorēja un uzsūtīja man SWAT vienību, lai pārbaudītu, vai man nav pieejama cannabis sativa tēja. TAS IR ĻOTI KĀ DZĪVĒ. Vēl izteiksmīgi atceros viņu sejas, cik paštaisnas tās bija - kā dzīvē.

"Likumsargi šī gada 14. septembrī saistībā ar iepriekš uzsāktu kriminālprocesu veica operatīvās un izmeklēšanas darbības narkotisko vielu apkarošanas jomā. To laikā Rīgā, Ķengaraga mikrorajonā un Ādažos aizturēja piecas personas, kas saistītas ar narkotisko vielu nelikumīgu apriti."

Tikmēr valsts sūdainā policija šogad ir atmetusi atpakaļ jau 3 manus iesniegumus ar tekstu "noziedzīgs nodarījums nav konstatēts".

Vienīgais, ko viņi dara, ir meklē narkotikas un atņem sīkajiem saltus.

Mēs dzīvojam beztiesiskā, korumpētā valstī, kur policija jau akadēmijā tiek indoktrinēta ignorēt reālas lietas un visas nelegālās vielas uzskatīt par narkotikām, kamēr cilvēki nodzeras, nolietojas recepšu medikamentus līdz nāvei un sit viens otru to iespaidā.

Kamēr mēs te čatojam kibertelpā, Latvijas idiotiskie menti sūta SWAT vienības uz vecmammu dārziem, kur tiek audzēta cannabis sativa. Tad viņi to nozog un uzraksta presei, ka konfiscēti 4 kg tīras marihuānas. Tā ir augstākā mēra nelietība. Tikmēr kaut kur kāds atkal tiek netraucēti nogalināts, apzagts vai izvarots. Īsto marihuānu Latvijas menti pārdod tālāk lietotājiem, to zina visi, kuri nav mazi bēbji.

Šodien pamodos nedaudz pēc 11:00, bet vakarnakt arī bija grūti iemigt. Daudz domāju par darbu, naudu, tuvākajiem plāniem, kā arī par mājās pieejamajām sastāvdaļām karstmaizēm. Galva šodien jūtas tāda tukša. Jāsaņemas vēl aiziet līdz Olimpijai un nopirkt tabaku. Beidzot atkal arī ir iespēja iziet caur A. Grīna bulvāra pagalmu, jo māja, kas tur bruka ir tagad nedaudz vairāk nostabilizēta un stalažas vairs nebloķē trepes, kas iziet uz Smiļģa ielas pie viesnīcas. Sirdī uzreiz prieciņš, ka kaut kas tomēr arī atgriežas ierastajā kārtībā. Gribētos tiešām kaut ko gudru ierakstīt, bet kaut kā tiešām nekas nenāk prātā. Lai gan noskaņojums it kā pareizais.

Vakardienu aizvadīju mierīgi, vakarā piehaltūrēju teātrī un pēc tam gāju pastaigāties ar sunci mūsu ierastajā maršrutā. Nē, vispār pirms pastaigas vēl izpildīju divas GTA5 misijas. Domāju, ka šis vakars iegrozīsies tieši tāpat, bet rītdiena gan solās būt interesantāka. Es vienkārši negribu rakstīt tikai par interesantām lietām. Es gribu iemācīties pierakstīt arī garlaicīgās dienas.

Interneta flirtētājiem tagad ir bans.
Vairs nekādu flirty ziņu!
Es pievācu tevi sev, un tā arī paliks.
Bija daži, kuri dzīvo ārzemēs un pa laikam sūtīja sirsniņas.
Nācās to izdarīt. Negribu skaidroties, ja nu kas pienāk. Tas būtu ļoti, ļoti slikti.

Pašiem savs gāzes katls.

Lai mīlētos, vajag reāli daudz spēka. Centīšos to atgūt.

/visi cibas cringisti ielien stūrī

Love lounge is a battlefield

Miss you within first 5 sec.

Love is...

Nu jau ir seši no rīta. Deg mana trīs degļu svece, elektriskais sildītājs un divas sarkanas lampas. Meitenei vienatnē ir vajadzīgi vismaz četri gaismas objekti, lai neviena maņa nesaltu. Paēdu visgaršīgākās pankūkas pasaulē, jo viņas taisīja ābele. Uz taburetes nolikts arī ābeles taisītais deserts, līdz kam neesmu tikusi. Zinu gan, ka arī tas ir debešķīgi garšīgs, jo vakar ieelpoju grēcīgu apjomu ar to minūšu laikā. Acis krīt ciet, ir tik kluss. Dzirdu augšstāva kaimiņa ik rīta mūzikas basus. Šoreiz neiešu gulēt kā lūzere, paspēju uzvarēt un plānoju to izdarīt vēl.

Sapņoju, ka esmu pamodusies ap pieciem no rīta, ka tāds būtu mans ikdienas ritms. Kopš vakardienas man ir vēl viens modinātājs, jo ar vienu, kas skan ik pēc piecām minūtēm stundām no vietas, nekad nepietiek. Iztēlojos, ka nevis esmu negulējusi, bet esmu pamodusies. Tas nešķistu mokoši, bet ierasti. Paņemtu klēpī datoru, lai paspēlētu savas ik rīta spēlītes pirms doties visās darīšanās. Iztēlojos, cik mierīga būtu dzīve, ja man pamostoties būtu vairākas stundas sev, pirms atdot savu dienu citiem. Ja tā būtu, es katru rītu izdzertu divas kafijas, padarītu mazliet jogu, nomazgātos un paspēlētu spēlītes. Iztēlojos, cik klusāks šķistu prāts un cik trulākas kļūtu adatas. Es piedzīvotu visas dienas sezonas, katru dienu.

Pašlaik esmu ļoti laimīgi viena. Kļūstu daudz nelaimīgāka, kad par kādu sapņoju. Tomēr ceru, ka kaut kur pasaulē arī man ir mans cilvēks. Cerams, ka viņu kādreiz sastapšu un atpazīšu. Varbūt gan tomēr vēlams, ka ne drīzā drīzumā. Fantazēju, ka mans cilvēks ietu gulēt agri un mostos agri, un kādreiz tas varētu pielipt arī man. Varbūt pat mans cilvēks izrādītos tik mīļš, ka priecātos mani rītos modināt ar kafiju gultā. Kas lai to zina! Lai vai kur viņš vai viņa šorīt būtu, labrīt! Vai tu jau esi augšā? Es ceru, ka tev būs brīnišķīgs rīts un diena un vakars. Es gribētu tev pagatavot vakariņas. Es gaidu mūsu satikšanos. Vai es tevi atpazīšu uzreiz?

Cik jauki pasapņot. Pēdējā laikā sūdīgāk gatavoju ēst, galīgi neesmu gatava vakariņu gatavošanai. Vēl drusku neiešu gulēt, tur murgoju biežāk nekā nomodā. Kā es mīlu šo mieru.

klàt rudens, un uzreiz liekas, ka vairs nevajag terapiju

Pēc pagājušā ieraksta publicēšanas sāka līt lietus tieši uz pāris sekundēm, tikai man. Kamēr gulēju gāza. Arī vakarā gāza, izmirku ar visu lietussargu. Tas bija debešķīgi. Pankūkas nebija visgaršīgākās tikai tāpēc, ka tās tika ceptas pannā, kurā iepriekš ticis cepts kas sāļš. Turpmāk mājās parūpēšos, lai vienmēr būtu viss pankūkām, lai tamlīdzīgas pankūku krīzes neatkārtotos.

Brīnišķīgi nepiepildītas dienas! Pamostos vēlu, neēdu līdz naktij, biežāk smirdu, spēlēju spēles. Šorīt pamodos, mani sagaidīja gara ziņa no kādas attālākas draudzenes par sapņa fragmentu, kurā dejoju zem lustras. Tad kāda cita mana draudzene pārskaitīja man naudu ingvera šotiem un gardumam, vienkārši tāpat. Vēlāk devos ciemos pie ābeles pakaļ pankūkām ar gaļu.

Bija ilga diskusija paceltos toņos par politiku ar kādu, kurš neļauj neko pateikt. Viņš grasās balsot par Šleseru, 1+1=2. Vispār, šī pēdējā nedēļa man ir izrādījusies dīvaini politiska, vairāk veidos nekā viens, tajā gan neiegrimšu. Zīmīgi šķita tas, ka drīz pēc ķīviņa Visums un Dievs man ļoti skaidri atgādināja, kāpēc vēlēšanās balsošu par to, par ko balsošu un to nemainīšu. Iestarpināšu atgādinājumu - pret Stambulas denonsēšanu bija iestājusies tikai Jaunā Vienotība un Progresīvie.

Pēdējās dienas neiet kārtīs! Kad biju maza, manas draudzenes tēvs izmantoja mūs seksuāliem nolūkiem. Mēs regulāri devāmies pie viņa palikt pa nakti, jo viņš viens dzīvoja palielā, nomaļā lauku mājā, bet mēs abas vienistabas dzīvokļos ar visām savām ģimenēm. Palikšanas pa nakti vienai pie otras uzspīdēja tikai pa retam. Pie viņas tēva mums pat bija bija pašām sava istaba! Tur regulāri vakaros pa televizoru skanēja Stāvoklī 16 gadu vecumā, daudz spēlējām kārtis. Vienmēr esmu mierinājusi sevi par notikušajiem notikumiem ar to, ka vismaz labi iemācījos spēlēt kārtis.

Gan jau tagad neveicas kārtīs, jo pēdējā laikā spēlēju ar mērķi uzvarēt. Uzvaras visvieglāk nāk, ja spēle neko nenozīmē. Tad ir organisks plūdums un apmaiņa, aizmiglojas acis un attopies tikai tad, kad esi vēlreiz uzvarējis. Arī šovakar tik izmisīgi centos uzvarēt, kamēr zaudēju tik daudz reizes pēc kārtas, ka visiem apnika ar mani spēlēt. Nācās sev domās pateikt, ka dažreiz arī nākas iet gulēt kā lūzerei.

Noteikti neiešu gulēt vēl ilgi. Ļoti iespējams, ka vēlāk mēģināšu uzspēlēt vēlreiz. Tagad plānos ir paēst pirmo ēdienreizi un paskatīties Caur ērkšķiem uz... vai arī Slavenības bez filtra. Jūtos daudz labāk nekā dienās iepriekš, bet ne labi. Manas nepiepildītās dienas aizpilda manu draugu un ģimenes mīļums. Izbaudu savu veseļojošos rīkli, provocējot to ar pārlieku lielu dziedāšanu. Iesildu kaimiņus atveseļošanās koncertiem. Tad paklepoju gļotas. Mana atveseļošanās solās būt piepildīta, ir izveidojušies vairāki jauki plāni, ko ar nepacietību gaidu. Sakrājušos darbus ceru efektīvi paveikt bez pārcenšanās. Pēdējo gadu esmu izdegusi un liesmojusi elles liesmās, vairākkārt un uz riņķi, bet tagad esmu gatava mēreni kūpēt. Šoruden ceru uz mieru, garlaicību, spēļu spēlēšanu sveču gaismā un grandiozi ikdienišķām dienām ar mīļajiem. Gaidu šī gada nosvērti un mīļi. Pasauli griezošos piedzīvojumus un pārdzīvojumus atlieku uz citu rudeni.

šoferis kā jau šoferis, omulīgs lauku opis, bet, kas neparasti, pa visu autobusu uzlicis kaut kādu tehno miksu :o
AI pateica priekšā, ka tas ir deep hypnotic techno MN Beats FALSE LIGHT. nu opi, malacis.

Tikko uzvārīju savu otro kafijas krūzīti un jūtos labi. Jau otro dienu pamostos ap 9:00 un ļoti ceru, ka tas tā arī turpināsies. Nav gluži tā, ka man būtu, ko darīt no rītiem, bet man ļoti patīk doma, kurā es pieturos pie "klasiska" režīma. Turklāt, ja es atrastu darbu, kas no manis atkal pieprasītu 9-5 režīmu, tad nebūtu briesmīgi jāpielāgojas. Grūti noticēt, ka nu jau būs apritējuši divi mēneši kopš esmu šādā brīvgaitā. Domāju, ka tas man nācis tikai par labu. Patiesībā biju iztēlojusies, ka man būs vairāk brīva laika, nekā tas ir. Man vēl ir pietiekami daudz ieplānotu lietu, kurām nav pat sanācis pievērsties, bet tas arī ir normāli. Principā viss ir normāli un šķiet tieši ar to man ir nedaudz grūti, jo ļoti ilgu laiku atrados tādā nenormālijā, ka tagad jūtos līdzīgi, kā ejot pie fizioterapeita pēc kaula lūzuma.

Vakar biju pastaigāties pa ķīpsalu un ciemos. Tur mani pacienāja ar ļoti garšīgu piparmētru saldējumu. Naktī ejot mājās sapratu, ka savas vasaras pārgājienu kurpes varu droši apmainīt pret savām starpsezonas čībiņām. Tā kā kokiem jau paliek dzeltenas lapas, tad īpašu pārdzīvojumu par šo arī neizjūtu. Patiesībā man šī slāņošanās pat tīri labi patīk.