eternal sunshine

ā, aizmirsu par savu šodienas lielāko piedzīvojumu:
pārejot sliedēm šodien no rīta, man skrēja pretī milzīgs suns, no tā es nežēlīgi nobijos, bet tad pēkšņi viņš gāja man blakus ošņādams roku, es nevaru izstāstīt, cik ļoti man sirds dauzījās. nogājusi apmēram 15 min, es sapratu, ka viņš man seko, jo visu laiku skrēja manā tuvumā, ik pa laikam norūcoties un aizskrienot tālu, bet tad nežēlīgā ātrumā viņš skrēja atpakaļ, ar atņirgtiem zobiem, es tiešām biju līdz asarām, teicu viņam cik nu mierīgā balsī varēju - ej prom, bet, nē, viņš tik un tā cirkulēja ap mani. tad es ieskatījos viņa kustībās, viņam bija diezgan laba metāla kakla siksna, viņš skrēja pie visiem cilvēkiem, nervozi tos ostīja. secināju, ka laikam noklīdis, bet kāpēc tad jāizvēlas mani???
tad es biju ļauna un veiklā solī izlavierēju caur braucošām mašīnām, bet suns, kas skrēja aiz manis, tika ļoti nopīpināts(lieki piebilst, ka tas bija gandrīz pie pašas universitātes). tad es mierīgi ieelpoju, neredzēju apkārt to mežoni un pēdējās 5 min pavadīju ejot viena.

bet labākais sākas tikai tagad - es ieeju auditorijā, kas ir caur tādam gaitenītim ejot(nav primā vieta uz kuru doties), ieņemu savu vietu, druvis vaļā, un ko tu neteiksi, ieskrien tas pats suns, visi vnk šokā, kko klaigā, bet tas kā traks riņķo pa auditoriju, es pat nevaru izstāstīt, cik šizīga sajūtā tā bija. vnk no torņkalna līdz ķīpsalai tas suns bija atskrējis līdz ar studentiem(vairāk gan ar mani, jo vnk kādu laiciņu viņš vispār negāja no manis nost). LŪK tā. pēc lekcijas man bija bail iziet no auditorijas.

viss.

ja tu ietetovē sevi kāda sirdī tik dziļi, tad to nav tik viegli izdzēst, noņemt vai aizkrāsot.

nu ko tur darīt. neko.

kāpēc cilvēce nav laidus klajā atdzesēšanas aparātu. tagad, piem., es uzvārīju bieti, bet nē, man ir jāgaida vai visādi jāņemās, lai varētu to beidzot sarīvēt. tas aparāts varētu būt līdzīgs micro krāsnij, bet ar opcijām-pamatīga sasaldēšana, gatavs lietošanai atdzesēšana, viegla atdzesēšana, saglabājot siltumu.
tas būtu tik labi. rīta karstā tēja, pārkarstie ēdieni vai salātu sastāvdaļas. viss būt vnk atdzesējams.

:)

"neuztraucies, es nevienam to neteikšu, ja nu vienīgi sev, bet pats tam neticēšu."

"-vai varu šeit palikt vēl mazliet?
-tu te vari palikt mūžīgi."

man dažkārt rodas jautājums, vai es tiešām nepietrūkstu?




/manās mājās šovakar ieradīšies divi sīkie, par ko neesmu sajūsmā, nepavisam, tēitis teica, ja man nepatīk, tad lai atrodu viņam citu.

aj, rīt uzrakstīšu. tagad nāk miegs.

rudenī lapas maskējas aiz košām krāsām, lai izliktos gana jautras, bet viņas jau, muļķes, nezin, ka tik un tā noraus, aizpūtīs un sabradās.

es domāju, par to kā cilvēki atrods viens otru. vai tiešām jau viss iepriekš ir izplānots kā un kad notiks liktenīgā satikšanās? gribētos tā ticēt, jo man ne viens no mēness nav nogāzies. bet varbūt arī to sauc par likteni.

vai esat kādreiz stāvējuši un skatījušies ūdenī uz akmeni, ko apskalo ūdens, kā tas izmisīgi turas pretim straumei, vai arī koku saknes, kas savijušās kopā no visa spēka cenšas noturēt brango krastu, vai arī krāsas, kas sadalās dolomīta stāvkrastā un glabājot gadiem senu informāciju, koku, kas pretojas visiem likumiem un izaudzis ir tieši uz stāvākās nogāzes, neņemot vērā, ka nekas cits apkāt tam neaug un vētra to aiznestu uzreiz. man šodien likās, ka daba grib man kko pateikt.
līdzsvars, harmonija, ticība sev.

es gribu būt laimīga. es vairs neatšķiru, kāda gribu būt un kāda esmu. es ticu, ka notiks kas labs, es zinu, ka rīts vienmēr gudrāks, un ka labākā lāpāmā adata atrodas sevī pašā. mans pavediens ir garš un es esmu tikai sākumā. un ziniet? mani tas patiešām ielīksmo.

jo es pati varu darīt, un mana vakardiena nebūs mana šodiena, un mana šodiena nebūs mana rītdiena.
un es gribu to iemācīt citiem, es gribu to iemācīt viņam. bet pirmais solis (iespējams tas grūtākais) jau ir tikai ļauties.



/dīvaini, bet man šo ierkastu rakstot, atteicās kreisā roka, kā pilnīgi nogulēta, tāpēc to uztevru kā aicinājumu gulētiešanai.

mani nepārtrukti pārņem tā sajūta, kad laižoties miegā krīti - krīti no krēsla, no galda, no jumta, no tilta, no mākoņa malas, galvenais jau nav tas, no kā krīti, arī tas, no cik liela augstuma krīti, bet gan tas, cik zemu krīt.

es slīkstu tukšumā. aukstums pārņem pirkstu galus, sagrābj rokas, degunu, ausis, pēdas, visu ķermeni - iekšēji un ārēji. tik ļoti vēlētos ko izlikt no sevis, bet tāda sajūta, ka iebāžot roku sirdī, es atradīšu vēju iztramdītu halli.

man tik ļoti pietrūkst.

braucu garām uzvaras parkam, tur liels buldozers šķūrēja nost skulptūras. pēdējās vasaras paliekas tiek aizvestas, arī tā saule aiz loga ir briesmīgi maldinoša.

šodien matemātikas lekcijā, kas bez pārtraukuma sekoja uzreiz aiz fizikas lekcijas(kas bija totāls fail), gribējās izvilkt iedomu pistoli un pa īstam nošauties.punkts.

un es arī labprāt aizbrauktu prom no visa, tālu, tālu. lai būtu sev kaut kur, sākt sevi no gala, sākt savu jauno pasauli.
tikai mana pasaule kliegtu pēc kāda. nu varētu jau ielikt koferī un izlikties, ka viss kārtībā. galapunktā izkravāt, apskaut un mīļot mūžīgi.
bet. bet vai viņš būtu ar mieru līst iekšā koferī? un vai koferis būs gana liels?

RĪT SĀKAS JAUNAIS(PIRMAIS) MĀCĪBU(STUDIJU)GADS!!!
aaaa, es nezinu. man bail. bet labums tāds, ka man 1diena būs gandrīz brīvdiena, 2diena būs agrais rīts, 3diena pusvieglā diena, 4diena pārāk grūta diena un 5diena normāla mācību diena.
eh.
stokholmā biaj jautri. esmu pārēdusies saldumus, kurus nemaz nedrīkstu ēst. bet man joprojām ir jūrasslimība.

man ļoti gribas kko pamainīt manā sc izskatā, bet besis meklēt foniņu un spadīt tās podziņas.

+šodien ļoti labs garastāvokli, ļoti kaislīga diena un ļoti viss kaut kas.
nezinu, tagad esmu saule.

apēdu četrus ābolus.
+alkstu pēc "spread" filmas, iemīlējos no treilera redzēšanas vien. eštons ir tik neatvairāms. eh.

šodien ir jauna diena un nekas nav labi.

agnes - release me
la roux - in for the kill
the veronicas - untouched
laurent wolf feat. mod martin - seventies
lily allen - fuck you

nezinu.
man ir dīvaina sajūta. skatījos savu albumu dr.lv un atkal skatoties amsterdamas bildes, es katrā fotoattēlā sajūtu to smaržu. deguns pilnīgi kņudinās no tās spēcīguma. tā smaržo pēc asfalta, kas žūst pēc lietus, frī ar majonēzi, alus, marihuānas dūmiem, transporta un brīvības.
un man nav nevienas citas vietas, kuras smaržu es atcerētos tik labi.

tagad tētis plāno tripu uz stoholmu.

Cet. 13.08.2009 13.42

No: RTU

Jūs esat ieskaitīts studijām budžeta programmā Telekomunikācijas.
RTU Uzņemšanas komisija

man ir piepildīti tukša dzīve.
man ir viss, bet kkas nav.
nupat noskatījos filmu, raudāju nezinu par ko, bet katrā ziņā sāku apjaust to, cik svarīga ir uzticība un uzticība tam, kas tev uzticās.
klausījos viņa balsī telefonu un smaidīju.
god damn - kas viņā ir tāds, kas man liek samīlēties jau 100tiem reižu?

dienas secinājums: nespēju uzturēt sarunu ar cilvēku, kas ir paņēmis manas kājas uz saviem pleciem un rūpīgi apkopj manu TO vietu. uz visu, ko saku, tika atbildēts skatoties manā apakšgalā ne manas sejas virzienā. mazliet mulsinoši, jo drošvien viņa zin labāk, kā izskatās manas apkašlūpas runājot nekā augšējās. (atvainojos par tiešumu)

šodien, kārtojot savas drēbes, atcerējos bēnrnību, kad mamma vienmēr atnākot pēc darba no lika savas drēbes skapī un lakatiņu atstāja uz spoguļgaldiņa. tad es, tēlojot dāmu, uzliku lakatiņu, aizvēru acis un iesmaržoju mammas smaržu aromātu. man likās, ka tas smaržo tik labi, un kad es būšu liela, tad arī mans laktiņš smaržos ilgi un spēcīgi.

tāpēc šodien es apliku ap kaklu savu laktiņu un lēni ieelpoju tā smaržu. tas bija pilns aizķērušā parfīma un smaržoja tik labi.

tad es apzinājos, ka esmu jau tik liela un ka manis pašas lakats smaržo tik neatvairāmi kā mammai toreiz, bērnībā.