eternal sunshine

man tik ļoti te girbas kko ierakstīt, bet man tikpat ļoti nāk miegs. tāpēc es atstāju šo kā piezīmi tam, ka es ciemošos te vēlāk.

CE populārākās dziesmas:

1. Loca People - Sak Noel (La gente esta muy loca);
2. Moves Like Jagger - Maroon 5 featuring Christina Aguilera;
3. Fast and Furious Five Soundtrack - Danza Kuduro (Don Omar feat. Lucenzo);
4. Xristos Pazis - Xalara;
5. S.B.S. - Follow The Leader (Spanish version).

un var arī pieminēt Snoop Dogg - Sweat (David Guetta Remix), kas bija mūsu busiņa himna, jo tur nebija kondicioniera un ja ārā ir +40 grādi nav īpaši sausi. :D

mani tiešām sāk pārsteigt tas, cik ļoti komunikabli un brīvi jūtos jauniepazītu cilvēku starpā. TPJO vasaras universitāte bija super, nerunāsim par organizētības trūkumiem un to, ka mana komanda palika 5. vietā(pirmspēdējā), šobrīd varu teikt to, ka ar savas komandas biedriem tik ļoti satuvinājāmies, ka pilnīgi asaras acīs šķiroties, jo tas ir viss, šīs bija beigas-partijai un organizācijai(tas nemaina faktu, ka mani t.s. 'nigērijas' draugi no 28. istabiņas brauks ievērtēt Tonusu :D ). mazliet žēl.
iešu tagad gulēt, jo gulēt pa naktīm organizāciju pasākumos tiešām nav manā stilā, kad piecelšos varbūt mazliet vairāk ieklabināšu.

un visa vakardiena un nakts pagāja vienās smieklu šaltīs(pārsvarā manis, justīnes un mika izpildījumā). joprojām presīte sāp.

esmu pilnīgi nogurusi, rīt braucu uz liepāju, jūtos nenormāli laimīga.

man ir tik dīvains noskaņojums pēdējās dienas.

bet vispār man galvā jau ir pavasaris, nekādas skolas lietas neturas ilgāk par lekciju laiku, gribas sauli, saulesbrilles, smaidu, daudz bučas un būšanu prom, kaut vai prātā. pagaidām esmu droša tikai par saulesbrillēm.

esmu tukša. neko neesmu izdarījusi. arlabunakti.

dažkārt gribētos ienākt mājās, saņemt buču, pateikšt -kuš-, un vienkārši, ieritionties azotē, aizmigt.
citādi man arvien biežāk piemeklē pilnīga vienatnes/vientulības/vienpatības/vien,vien,vien,vien.. sajūta. jo vairāk socializējos, jo vairāk tukšums apkārt. ilgi,ilgi,ilgi.

"lai jau citi runā par tevi sliktu, bet nekad nerunā sliktu par sevi". no tā man laikam jāmācās.

"guess I'd rather hurt, than feel nothing at all"

pilnīgi nekontrolēti aizsvilos par savas māsas zpd tematiku. kad viņa pie vārda dienas vakariņu galda ar sajūsmā mirdzošām acīm pavēstīja, ka rakstīs zpd ar nosaukumu "daba latvišu literatūrā", teju apkritu, iedomājoties visus latviešu 19.gs beigu, 20. gs sākuma rakstniekus, kas remdināja savu rakstītvēlmi, ievijot savos darbos plašus dabas aprakstus, tēlojumus. riktīga doktora disertācijas liteartūras zinātnē tēma. tā nu tagad attapos, skraidīdama pa mājām, šķirstīdama grāmatas, apkārt veidojot, pilnīgu haosu. mani nepamet sajūta, ka es varu būt noderīga visā šajā procesā. gluži kā velosipēda pedāļus, mans prāts min atpakaļ bildi un veiksmīgi mani apgaismo ar uzplaiksnījumiem no jaunsudrabiņa daiļrades, tad vēl anna brigadere ir fantastiska. teicu māsai, lai sašaurina tēmu un ņem viņas dažus darbus un analizē, jo galu galā, kas tad sprīdītī notiek - gan meža māte, gan vēja māte - vēl jau lielā DDD triloģija. bet, nē, māsai nepatīkot.
dažkār jūtu, kā manī cirkulē divas asinsrites. es nespēju izdzīvot tikai ar formulām, fizikāliem procesiem un programmatūrām, bet es nevaru arī sadzīvot tikai ar mākslas pasauli. es neesmu atradusi līdzsvaru. kad vasarā atļāvos lasīt grāmatas un fantazēt par pasauli, man neviļus sāka pietrūkt monotonas formulu pielietošanas standarta matemātiksās situācijās, kad, šķiet, ka nekas nevar būt labāk, kā paņemt uzdevumu, un to atrisināt, bez filozofijas, bez kādām liekām galvas lauzīšanām, katrs pareizs rezultās man ir kā saldējums karstā vasaras dienā. bet, kad ziemā, es to vien daru, pēc teātra izrādes apmeklēšanas, esmu gatava izplūst asarās par to, cik ļoti es to dievinu, cik ļoti man gribas lasīt, zīmēt(jā, es tiešām gribētu mācēt zīmēt, bet lai arī cik daudz, es gribētu teikt, talantu man ir dots, zīmēšanas prasme man ir kā ar nazi nogriesta), gulēt, skatīties griestos un fantazēt, kā izskatītos izrāde manā interpretācijā, vai kāda būtu mana pirmā modes līnija, vai arī, ka man tikai vajag mazliet iedvesmas, lai varētu uzrkastīt kaut ko saprātīgi skaistu un labu.
vienmēr esmu bijusi daudzpusīga. varbūt jāatrod viena puse un jāvirzās, citādi  - laika jau nav daudz.

tētis mani sāk šantažēt jau priekšdienām, bet es neliekos ne zinis un dzeru pienu, vispār esmu diez gan izlaidīga būtne. :D


arlabunakti.

gribu kko šiem līdzīgu pavasarim:

man tā gribas aizbraukt iepirkties uz ārzemēm.
gribu visādus dīvainus aksesuārus! un vispār arī apģērbam nebūtu ne vainas.

šķiet, ka esmu šodien pamatīgi izgāzusies eksāmenā. labi, varbūt, ka ne pamatīgi, bet drusciņ gan(ceru, ka 4 esmu savākusi, kaut kad pārliecināta neesmu). tagad iešu ar savu 39 temperatūru gulēt. gribas nolamāties, cik ļoti man apriebies zubrīt kko, kas man, maigi sakot, neinteresē, un tas, ka es vnm slimoju. grr.

ak, es laimīgā.!

viss, man neko vairāk negribas teikt, tikai to, ka tas bija sarkastiski domāts. :P

es laikam esmu uzaugusi mīkstā un krāsainā ziepju burbulī, kur bērni ir bērni un pieaugušie ir pieaugušie.
stāsts par to, ka apsēdos blakus šķietami mazam zēnam un meitenei, gan pēc izskata, gan apģērba, gan pēc vēl pavisam nenobriedušajiem ķermeņiem un vēl zīdainās bērnišķīgās ādas, nedotu tiem vairāk kā 12 vai 13 gadu. līdz vienā brīdi no man pretim sēdošas meitenes mutes sāka birt lamuvārdi, puika sauca viņu par sučku, abi lielījās, kas vairāk izdzēris jaunajā gadā, sīkais paziņoja, ka viņš jau tikai šņabi dzer, tad viņš izvilka telefonu, uzlika kaut kādu briesmīgu mūziku, bāza meitenei pie auss, lai klausās, viņa toties pateica viņa-fui, tu visus pirkstus esi nopīpējis. protams, tālāk viņš paziņoja, ka nospertās cigaretes jau izpīpējis, pagriezās pret mani un prasīja, vai es nevarēšot viņam nopirkt cigaretes. uz ko es atbildēju ar striktu nē. meitene sāka aprēkt mani(whaaay???), un bāza sīkajam džekam kaut kādu pieclatnieku čupu sejā, parādot, cik viņai daudz naudas(es nemaz negribu zināt, kur tā ņemta), puika centās izraut vienu no rokām, tā neļāva, viņš izvilka šveices nazi un vicināja apkārt. meitene pateica, ka šitā viņš kādreiz viņu pa "pjanku" vēl varot nodurt. tad viņi atkal runāja par dzeršanu un kaut kādām meitenēm un džekiem, kas ir sučkas or smth(nu vienvārdsakot, es tiešām negribu iedomāties, ko tie bērni dara).
labākais bija tad, kad gandrīz bijām jelgavā, meitene no bikšu kabatas, izvilka red&white(viņas rokās tā izskatījās pēc milzīgas paciņas), ielika starp zobiem cigareti un lepni soļoja uz izeju, kamēr sīkais viņai nopakaļ, izvilcis to nazi un teikdams: "dai sigaretu iļi ja tebja ubju".

ko man vēl pateikt? to, ka es nekad dzīvē 12 gadu vecumā neko tādu nebūtu iedomājusies, un ka es esmu neizsakāmi pateicīga saviem vecākiem par to, ka man ir bijis tikai pats labākais.

es joprojām turpinu fanot par nikolas ričijas kāzu kleitas ideju:
gan princeses cienīgs kuplums un grācija, gan ideāli skaista, mežģīņu vienkārša kleita divi vienā-

viss. es tiešām jūtos bezcerīga.
kā var būt, ka es tik ilgi gatavojos ballei, man tiešām likās, ka izskatos labi, bet neviens(izņemot beigās kaut kāds mana tēta vecuma vīrietis, kas nemāk dejot) neuzlūdz vispār. vai tas ir normāli?
kur ir problēma? kur?
manai aurai moš ir dzeloņi?

mēs ar renāti iesim uz smokie koncertu 27.decembrī arēnā rīga.
mums biļetes uzdāvināja pasniedzējs.