![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
cinnemon on 09.02.2011 at 22:53pilnīgi nekontrolēti aizsvilos par savas māsas zpd tematiku. kad viņa pie vārda dienas vakariņu galda ar sajūsmā mirdzošām acīm pavēstīja, ka rakstīs zpd ar nosaukumu "daba latvišu literatūrā", teju apkritu, iedomājoties visus latviešu 19.gs beigu, 20. gs sākuma rakstniekus, kas remdināja savu rakstītvēlmi, ievijot savos darbos plašus dabas aprakstus, tēlojumus. riktīga doktora disertācijas liteartūras zinātnē tēma. tā nu tagad attapos, skraidīdama pa mājām, šķirstīdama grāmatas, apkārt veidojot, pilnīgu haosu. mani nepamet sajūta, ka es varu būt noderīga visā šajā procesā. gluži kā velosipēda pedāļus, mans prāts min atpakaļ bildi un veiksmīgi mani apgaismo ar uzplaiksnījumiem no jaunsudrabiņa daiļrades, tad vēl anna brigadere ir fantastiska. teicu māsai, lai sašaurina tēmu un ņem viņas dažus darbus un analizē, jo galu galā, kas tad sprīdītī notiek - gan meža māte, gan vēja māte - vēl jau lielā DDD triloģija. bet, nē, māsai nepatīkot.
dažkār jūtu, kā manī cirkulē divas asinsrites. es nespēju izdzīvot tikai ar formulām, fizikāliem procesiem un programmatūrām, bet es nevaru arī sadzīvot tikai ar mākslas pasauli. es neesmu atradusi līdzsvaru. kad vasarā atļāvos lasīt grāmatas un fantazēt par pasauli, man neviļus sāka pietrūkt monotonas formulu pielietošanas standarta matemātiksās situācijās, kad, šķiet, ka nekas nevar būt labāk, kā paņemt uzdevumu, un to atrisināt, bez filozofijas, bez kādām liekām galvas lauzīšanām, katrs pareizs rezultās man ir kā saldējums karstā vasaras dienā. bet, kad ziemā, es to vien daru, pēc teātra izrādes apmeklēšanas, esmu gatava izplūst asarās par to, cik ļoti es to dievinu, cik ļoti man gribas lasīt, zīmēt(jā, es tiešām gribētu mācēt zīmēt, bet lai arī cik daudz, es gribētu teikt, talantu man ir dots, zīmēšanas prasme man ir kā ar nazi nogriesta), gulēt, skatīties griestos un fantazēt, kā izskatītos izrāde manā interpretācijā, vai kāda būtu mana pirmā modes līnija, vai arī, ka man tikai vajag mazliet iedvesmas, lai varētu uzrkastīt kaut ko saprātīgi skaistu un labu.
vienmēr esmu bijusi daudzpusīga. varbūt jāatrod viena puse un jāvirzās, citādi - laika jau nav daudz.
dažkār jūtu, kā manī cirkulē divas asinsrites. es nespēju izdzīvot tikai ar formulām, fizikāliem procesiem un programmatūrām, bet es nevaru arī sadzīvot tikai ar mākslas pasauli. es neesmu atradusi līdzsvaru. kad vasarā atļāvos lasīt grāmatas un fantazēt par pasauli, man neviļus sāka pietrūkt monotonas formulu pielietošanas standarta matemātiksās situācijās, kad, šķiet, ka nekas nevar būt labāk, kā paņemt uzdevumu, un to atrisināt, bez filozofijas, bez kādām liekām galvas lauzīšanām, katrs pareizs rezultās man ir kā saldējums karstā vasaras dienā. bet, kad ziemā, es to vien daru, pēc teātra izrādes apmeklēšanas, esmu gatava izplūst asarās par to, cik ļoti es to dievinu, cik ļoti man gribas lasīt, zīmēt(jā, es tiešām gribētu mācēt zīmēt, bet lai arī cik daudz, es gribētu teikt, talantu man ir dots, zīmēšanas prasme man ir kā ar nazi nogriesta), gulēt, skatīties griestos un fantazēt, kā izskatītos izrāde manā interpretācijā, vai kāda būtu mana pirmā modes līnija, vai arī, ka man tikai vajag mazliet iedvesmas, lai varētu uzrkastīt kaut ko saprātīgi skaistu un labu.
vienmēr esmu bijusi daudzpusīga. varbūt jāatrod viena puse un jāvirzās, citādi - laika jau nav daudz.