eternal sunshine

rudenī lapas maskējas aiz košām krāsām, lai izliktos gana jautras, bet viņas jau, muļķes, nezin, ka tik un tā noraus, aizpūtīs un sabradās.

es domāju, par to kā cilvēki atrods viens otru. vai tiešām jau viss iepriekš ir izplānots kā un kad notiks liktenīgā satikšanās? gribētos tā ticēt, jo man ne viens no mēness nav nogāzies. bet varbūt arī to sauc par likteni.

vai esat kādreiz stāvējuši un skatījušies ūdenī uz akmeni, ko apskalo ūdens, kā tas izmisīgi turas pretim straumei, vai arī koku saknes, kas savijušās kopā no visa spēka cenšas noturēt brango krastu, vai arī krāsas, kas sadalās dolomīta stāvkrastā un glabājot gadiem senu informāciju, koku, kas pretojas visiem likumiem un izaudzis ir tieši uz stāvākās nogāzes, neņemot vērā, ka nekas cits apkāt tam neaug un vētra to aiznestu uzreiz. man šodien likās, ka daba grib man kko pateikt.
līdzsvars, harmonija, ticība sev.

es gribu būt laimīga. es vairs neatšķiru, kāda gribu būt un kāda esmu. es ticu, ka notiks kas labs, es zinu, ka rīts vienmēr gudrāks, un ka labākā lāpāmā adata atrodas sevī pašā. mans pavediens ir garš un es esmu tikai sākumā. un ziniet? mani tas patiešām ielīksmo.

jo es pati varu darīt, un mana vakardiena nebūs mana šodiena, un mana šodiena nebūs mana rītdiena.
un es gribu to iemācīt citiem, es gribu to iemācīt viņam. bet pirmais solis (iespējams tas grūtākais) jau ir tikai ļauties.



/dīvaini, bet man šo ierkastu rakstot, atteicās kreisā roka, kā pilnīgi nogulēta, tāpēc to uztevru kā aicinājumu gulētiešanai.