eternal sunshine

atkal lnt tā filma, pie kuras jau 2 reizes esmu raudājusi.
jes.

"spongebob - what do you usually do when I’m gone?
patrick - wait for you to come back."

palika žēl eglites, kas viena stāv lielajā istabā un neviens tajā neieiet.

ir dienas, kad es līstu, līstu, kad citiem spīd saule un līstu pa vēju, līstu dēļ traucēkļiem un nepildītiem solījumiem, līstu pret jautājumiem un atbildēm, līstu pret netaisnību, patiesībām, meliem, sajūtām un vilšanos. es brīnos, ka pati nesasalstu, es tikai redzu, kā manas lāses krīt un sasalst pusceļā, nenokļūstot līdz to galamērķim, daļa manis paliek karājoties pusceļā, starp, līdz, gandrīz, turpat, pa ceļam.. un tad man teica,lai es gaidu sauli, ka saule atnāks un tās atkausēs, ka tās būs brīvas, tās aiztecēs, tās sasniegs galamērķi, ka es tad būšu nolijusi visa. kas būs, kad es nolīšu visa? tukšums, dziļš bezdibenis, nekas? es joprojām līstu, es joprojām esmu pusceļā, atkal un atkal, es neesmu pati, es esmu iekšā tajā masā, es veidoju masu, esmu masas neiztrūkstošā sastāvdaļa, man ir pelēka seja, kas izplūst garām ejot, tā, kurai ir nepatīkam izvilkt vilciena biļeti no maka, sēžot starp 5 cilvēkiem, kuriem ir mēnešbiļetes, es jūtos lieka, jūtos sveša visiem un katram atsevišķi, man ir bail, ka mani izstums no masas, un tad es gribu kaut nekad nebūtu sākusi līt, kaut nekad es nebūtu krājusi lāses, kaut es nebūtu pazinusi krāsas. bet man saka, ka saule nāks. tomēr es zinu, ka mana saule norietēja, atstājot debess pamali viegli sārtu, bet es līstu un sastingstu pusceļā.

"kā ladus tik auksts,
manas mīļotās glāsti tā saldē.
paraugi plaukstas - tik aukstas, aukstas.

tu prasīji - kā?-
un es teicu - ir vieglāk..

jo tuvāk tev klāt,
aizvien tālāk no dienvidu pola
ledus lauks - tik auksts, tik auksts,

tu prasīji - kā?-
un es teicu - ir vieglāk
vasarās karstās vārtīties sniegā.

un tad, kad tu prom,
mani karību saule karsēs,
suņi vēl kauks, bet es zinu - būs aukst, auksti.

tu prasīji - kā?-
un es teicu - ir vieglāk
vasarās karstās vārtīties sniegā."

Steiga, apkārt valdīja milzīga steiga. Kaut kur dziļi pakrūti kutināja vēl augošais uztraukums, bet tas jau lēnām pārņēma viņas domas un roku koordināciju. Varētu teikt, ka visa gada laikā, precīzāk visas dzīves laikā, vēl nekad nebija bijusi tāda sava darba un talanta apliecināšanas iespējas.
Prožektori ieslēgti, zvans nozvanījis. Galvai cauri skrēja lugas teksts, no paša sākuma līdz beigām, dziesmu meldiņi, skatuves iekārtojums, krēslu rindas, cilvēki tajās. Tad viņa it kā palēninājumā iztina galvā cilvēku sejas, kas uzmanīgi vēro izrādi. Kaut kas visu laiku apstādināja Tajā pusē - tā bija kāda seja, kuru viņa smiedamās centās izmest no galvas. Kaprīzes, stulbas kaprīzes un nepamatotas iedomas.
Aplausi, ovācijas, gandarījums, prieks, miers.
Dīvaini, bet vēlāk pat ietērpusies savā little black dress, perfektiem matiem, make up un smaidu, viņa ar acs kaktiņu šķielēja pa labi, jā, jo tur bija cilvēki ar fotoaparātu rokās un tā pati seja, kas vēl pirms 2 stundām neļāva iedomāties skatītāju kopainu.
Balle, mūzika, dejas... šampanietis. Perfekti. Deja pēc dejas, bet acis joprojām sekoja viņam līdz. Tajā brīdī viņa bija gatava iedzert vēl un vēl, no visa spēka iesist sev pļauku, lai izmest, lai atmestu.. vai arī. Vai arī doties viņa virzienā.
Aizbildinājusies ar nogurumu, viņa pameta dejas un nemanot nokļuva viņa kompānijā. Tad pēkšņi atpūta likās lieka un kājas jau devās deju grīdas virzienā, tomēr mazliet vīlusies, jo cerētais neattaisnoja deju meistarības vēlmes.
-man patīk , ka vakars ir izdevies. Šampanietis un laba sajūta... viņa klusi čukstēja, atbildot viņam uz jautājumu un cenšoties nodibināt vismaz kādu kontaktu.
Viņa gan juta, ka mazliet izgāžas un ka viņš nemaz īsti neklausās
-nevēlies kādu šampanieša glāzi? Nu tā- kā iesvētot?
Protams, viņš piekrita.
Viņa joprojām domās galināja idejas par to, cik viņš labi izskatās, cik labs viņš ir.
Glāžu šķindoņa, mūzika, gaismas, cilvēki, deja, reibums, smarža, mūzika, deja, tuvums, balsis, mūzika, deja, smarža, pieskāriens, mūzika, krāsas, acis, tuvums, elpa.
Laikam viņa vairs sevi nekontrolēja, tas bija neizbēgami, zemapziņa uzveica saprātu, viņi bija pārāk tuvu, viņu lūpas saskārās no uguns, kas acumirklī ierāva abus.

man sagribējās ziemssvētkus. tos ziemassvētkus, kad svecītes ir iedegtas eglītē un skan ziemassvētku romantiskās dziesmas un man ir lielais sarkanais, mīkstais pleds appleciem un es dzeru karstu upeņu sulu, man ir ziemassvētku vilnas zeķes un man ir tik silti, ka es nekad negirbētu iet ārā. un skatīties atkal tās visas pašas ziemassvētku filmas pa televizoru visu nakti tumsā un tad skatīties pa logu un smaidīt, jo lēni un maigi snigtu. un tad tik mierīgi aizmigtu. jo šagad man tā arī to nebija.

bet nekas, vēl jau egle man kādu laiku mājās stāvēs, tikai viss pārējais vairs neliecinās par ziemassvētkiem.

( +vēl muļķības ar saulstariņiem )

Tu biji kails un vēju aplauzts koks.
Es lapots vītenis ar ziliem ziedu zvaniem,
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok,
Nu pilni zari maniem ziedu zvaniem.

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets,
Un putni ligzdo zaļu lapu ēnā.
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies dziļi vilnī rēnā.

Tev liekas, ka tu salapojis pats,
Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām.
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs
Lej asaras pār zaru rokām tavām.

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok,
Vēl maigāk zvana visiem ziedu zvaniem,
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.

"There are games...some of them are really hard to win and some of them are super easy and everyone wins. Thats the difference between love and sex. Sex is the game where everyone wins a little price and no one go home as loser, and love is a game which is really hard to win but if you do and you gonna take home that lifesize dinosaur then it feels whole lot better than taking home that shitty little plastic key pouch."


pavadīju savus ciemiņus, tētis man liek dzert karstvīnu, kaut gan atteicos, jo tas nav normāli, ka es katru dienu dzeru. nenormāli sāp vēders. mani pārņem mazliet trauksmes sajūta. bet es zinu, ka visam ir jābūt labi. kādreiz iešu arī gulēt. ja godīgi man tāda sajūta, ka es esmu citā pasaulē, viss apkārtējais liekas tāds nu šķietams, man apkārt visu laiku ir sabiedrība, es daru, eju, skatos, ir tāda klātbūtnes traucējumu sajūta.

Tā bija skaista vasara.
Mēs runājām tikai caur puķēm.

Maijā mēs runājām caur pienenēm
un vārdi kā bites atnāca līdz mums.,
aplipušas pieneņu putekšņiem
dzelteni.

Jauka runāšana ir arī caur kaķpēdiņām.

Grūti ir runāt caur ceriņiem-
ceriņu naktīs vārdi sadeg
un paliek sirdīs viņu pelni.

Jūlijā mēs runājām caur magonēm
un vārdi palika magoņu galviņās.
Tagad, kad esmu viens un neviens neredz,
es grabinu magoņu pogaļas-
tā es ar tevi sarunājos,
kad esmu viens.

Tad mēs runājām caur nātrēm,
diezgan daudz mēs runājām caur nātrēm.
Varbūt par daudz.
Mums laikam vispār nevajadzēja runāt caur nātrēm.

Jo rudenī,
kad mēs runājām caur gladiolām,
viens- caur parasto rozā,
otrs- caur karmīnsarkano,-
mēs jau vairs nesapratām viens otru.

Bet vēlāk asteres bija
jau pavisam dažādās krāsās:
tu runāji caur violeto,
es caur dzelteno,
un es nekā vairs nedzirdēju.
Un tad jau viss bija noziedējis.
Vēl bija palikušas
tikai salmenes.
Vakar es ieliku ziemas logus,
un salmenes tur zied starp divām rūtīm.

Es sēžu pie loga
un runāju viens
caur salmenēm.
Es saku:
"Drīz būs leduspuķes.
Caur tām es nerunāšu - ne vārda."

''tu biji maza meitene flaneļa nakts kreklā un tu mājas priekšā šķūrēji sniegu. un es biju sniegs. un visur, kur es nokritu, un visu, ko es pārklāju, tu mani nošķūrēji ar lielu, sarkanu lāpstu. tu mani uzšķūrēji.''

nupat iečāpoju mājiņās.
paēdu pie mammas par godu z-svētkiem.
šodien rosoties, izdarot visu kā vajag, lepojoties pati par sevi, man sagribējās raudāt, ne jau tā sāpīgi vienkārši jūtos, ka man ir sakrājušās tās asaras, ko gribas raudāt laimes brīdī. dāvanas? es nezinu, klausoties koncertu "karameles" es sajutu z-svētkus. sajutu to miera devu. man patīk tas, ka izskatās māla mājiņā svecītes uguntiņa, kā egles zari smaržo un cik silti ir iekšā, kamēr ārā ir aukstākais laiks. koncertā runājā tik brīvi par dievu. tad es atkal aizdomājos, vai es ticu dieva eksistencei. pirmoreiz sevī pieķēru to, ka es ticu, ka ir kauta kas, kas nāks un saliks visu vietās, ka es esmu pie tiem, kas gaida. ka šī gadu siemtiem ilgā leģenda par dieva dēlu ir tik svēta. jā, gadu laikā tas ir izmantost kā masu psihozes līdzeklis, bet pašā vienkāršākajā luterāņu baznīcā katrs mācītājs māk ienest mieru savu klausītāju sirdīs. mēs neesam grēcinieki, mēs neesam nākuši lai zemotos, mēs esam nākuši apbrīnot, pieņemt un dzīvot saskarsmē.
tad es pajautu, ka es gribētu, lai mani bērni tic dievam, lai viņi ir kristīti, lai viņiem vienmēr būtu kāds, pie kura atgriezties(šajā gadījumā es nerunāju par baznīcas dievu, bet par to, kas atgādina par ticību saviem spēkiem).
cilvēks bez ticības ir pārāk vāja būtne.

tāpēc es šajos ziemassvētkos vēlu atrast to, kam ticēt, mīlēt no visas sirds un atslābt mieram, lai ziemas vēstījums var ienākt mūsos. es nesaku - sviniet-, jo ziemassvētkos mēs novērtējam, sajūtam un piepildamies. lai priecīgi!

TĀ, TĀ ----> Love Actually sākās.
:)
raudāsim.

man ļoti sāka sāpēt acis, es gribu gaismiņu. atradīšu kādu sveci, precīzāk, vairākas.
uzvārīšu ābolu sulu ar kanēli, izdzēsīšu gaismu un klausīšos.

pusstundu ar mazdrusciņ apstaigājot satiksmes ielas rajonu, sapratu, ka tas ir diezgan nožēlojams.

te ir daudz cilvēki, kas ir optima līnija alus piekritēji un švilpj uz ceļa cilvēkam, kas ģērbies cepurē,kas knapi atsedz acis, kapucē un ar milzīgiem zābakiem. kur ir loģika? ā, tādas nav.

ar tēti aizčāpojām līdz superneto, man ļāva izvēlēties to, ko es gribu, vienīgā nelaime, ka vienīgais, ko gribēju, bija aknu pastēte, ko pusi noēdu tiklīdz ienācām mājās.

:D

noskatījos (500) days of Summer.

staigāju apkārt ar miglainām acīm, it kā parasta romantiskā filma, it kā.
man tikai vienmēr neapzināti velkas paralēles ar savu dzīvīti.
mazliet sāp.

wtf enģelis liepājas korim.
arī 1.koris tā nekā.

man gribas, nē, man vajag pabarot dvēseli. kādu teātra izrādi, kādu patīkamu koncerizrādi. kaut ko tādu, uz ko ejot ir vēlme sapucēties un tad ejot ārā no tās justies pilnāks, ar piepildījumu, ar kultūras pildījumu.

tik sen nav būts, jūtu sevi notrulinoties. es tā nevaru.

labi, šobrīd mani galina james morrison.

galina - šī vārda tiešākajā nozīmē.
netīšām sāka skanēt visas dziesmas pēc kārtas.