eternal sunshine

nupat iedzēru to raugu. gribas vemt jau 5 minūtes.

yes. beidzot dēlis, kas bija gultapakšā pa vidu, izkrita pa visam.
normāli noputekļojos pagultē, kamēr dabūju atpakaļ vietās. 0 garantija, ka turēsies. :D

ā, aizmirsu pieminēt dienas spārnotāko frāzi:
renāte:"es nesaprotu, kāpēc valsts, lai izkļūtu no tās krīzes, vienkārši nesaražo vairāk naudiņu(banknotes)..."


nu ja, būtu vēl foršāk, ja mēs katrs mājās varētu pats iespiest naudu cik vajag. :P

lai kā arī man gribētos teikt, ka nedzīvoju savu dzīvi pēc plāna. man tāds ir vajadzīgs - katru dienu.
tā sākot ar to, kas man ir jāidara saistībā, ar sevi, skaistumkopšanu, savu apkārtni līdz mācību sīkumiem un ko likt somā. citādi, es vārtos nesapratnē, no kura gala sākt.

tāpēc taisu sev sarakstu ar lietām, kas jādara, lai varu švīkāt ārā izdarīto, savādāk jūku un sajūku savā dienā un laiks jau nestāv uz vietas.

es zinu, ka tas neizklausīsies man raksturīgi, bet man patiešām šobrīd gribētos, lai uz mana galda stāv tās mazās, smalkās, skaisti dzeltenās narcisītes, kas šķiet, ka ar savu ziediņu smaida kā saulītes.

tieši tagad vēlos tādu lielu, pavirši uztītu cigareti, kuras dūmi jau pa gabalu smaržo pēc augļu sulas un saules.
un vēl kaut ko. es zinu ko.
diemžēl.

nebiju sen skatījusies reklāmas.
tā pārsmējos par heiniken alus reklāmu.
pāris izrāda savu jauno māju, sieviete ved savas draudzenes, izrāda skapi, tad atver durvis un tur dziļš sakpis pilns ar visādām krāsainām kurpītem, visas spiedz kā trakas. apklust un izdzird vīriešu trakos spiedzienus, kā izrādās viņam ir tāds pats skapis kā dāmai, tikai pilns ar heiniken.
aj. vnk tik smieklīgi izklausījās tā vīriešu histēriskā spiegšana.

vīriešu reakcija uz alus lērumiem - tāda pati kā sievietēm uz daudz skaistām kurpītēm.

kad ieslēdzu tv3 un tur rādīja vinniju pūku, man acīs sariesās asaras. bērnībā viss bija daudz vienkāršāk - varēja klausīties vinnija pūka kasetes ar veras singajevskas pasaku balsi atkal un atkal, dauzīties vasarās pa pagalmu līdz vēlai naktij, skriet pa kluso pāri ielai uz veikalu pēc jungle popa pa 7 santīmi un tad, kad bija bēdīgi ieritināties mammai azotē un likās, ka visas bēdas uzreiz atrisinās.
viss bija vienkāršāk. tur nebija vietas tik daudz domām, jūtām un emocijām, kas riņķo apkārt. tās bija spontānas un patiesas. nevis nomācošas un smacējošas. un mammas azote jau sen kļuvusi par šauru.

viss mainās. pat mazais kārumu veikaliņš pāri ielai ir kļuvis par rajona spēļu zāli.

pamodos ar nežēlīgi lielu smagumu pakrūtē, liekas, ka mani viss nospiež, nav ne spēka izkāpt no gultas, ne vēl ko darīt. liekas, ka esmu piesieta, mani vazā pa zemi, bet es nevaru tikt vaļā. nu tā kā tajos sapņos, kad centies aizbēgt vai cīnīties ar kādu, bet ir tik grūti, ir tāds bezspēks, ka tas liekas neiespējami. un tad pamodies tik noguris.

pēc eirovīzijas pa ltv1 sāka rādīt vudija allena filmu "slavenība", skatījos ar izbrīnu, cik daudz var panākt filmu uztaisot to melnbaltu krāsu izšķērdības laikmetā. pilnīgi izsviesta iekšējā slavenību dzīve. bet tad es aizmigu un pamodos, ka manā istabā dīc tv.

un nākmnedēļ sola mīnuss grādus un sniegu.

es nekad nebūtu domājusi, ka to teikšu, bet es dievinu, kā dons dzied. man skrēja skudriņas.
nekad nevērtējiet kādu par zemu.

pārslēdzot kanālus, uzdūros ļoti "jaukam" meksikāņu seriāla fragmentam. tātad stāv meitene ar pilnīgi pieguļošu, baltu krekliņu, viņai brutāli ir izspiedušies krūšu gali un viņa kliedz uz tādu vecu veci gados, ar brillēm - nē, nē, es nevaru!
viņš-nē, tu vari, mēs esam precējušies, mums tas ir jādara!
viņa-nē, nē, laid mani vaļā!
viņš-nē, es tevi nelaidīšu vaļā-mēs to darīsim tagad un tūlīt!
un tad viņš viņu iemet gultā, viņa tur spirnās, viņš cenšas viņu pakļaut, neizdodas, viņa izraujas.
viņa-nē, es nevaru ar tevi gulēt, nekad!
viņš-kāpēc? ko tu runā?
viņa-tu esi mans tēvs fernando! mans tēvs.
un tad asaras utt.


vnk.. jā, tagad jau tie seriāli ir tik tālu, ka meita aprecās ar tēvu un tēvs viņu grib izvarot, bet tas jau nekas, jo viņi to sākotnēji nezināja. khm. level.

šodien manā kontā ir "up in the air" ar klūniju. es nezinu,kas tik daudziem cilvēkiem var likt šo filmu saukt par garlaicīgu, neinteresatnu vai kkā citādi. es skatījos un domāju par to, ka filmās vinemēr tik parādīts kāds liktenīgais moments, it kā 20 gadus varētu viss iet savu gaitu un tad - bladāc-notiek kkas, kas maina visu cilvēka uztveri, cilvēks izmainās. kaut gan es neteiktu, ka cilvēki mainās, tie vienkārši apjaušs jauno sevī, tik ļoti, ka tas sāp. un tāpēc es jutu līdz klūnijam cik vien spēka.

vakar vakarā beidzot noskatījso "spread", kas beidzot man atnāca angļu valodā, nevis monotonā krievu valodā nolasīts teksts. ja gribat ļoti daudz kailskatu un smelties varbūt kādu seksuālu ideju, iesaku. bet galvenais jau ir eštons, kas gan pagozējās gana kails ekrānos, gan uztaisīt savu mīlīgo sejiņu, ko tā vien gribas paņemt un pamurcīt. es nevaru pateikt, vai man patika. šeit atkal tiek saņemta mācība.

bet šīm abām filmām iznākums nav ar happy ending as usually. abi beigās paliek vientuļi - viens saprot, ka vienīgā vieta, kur var justies kā mājās ir lidmašīna augstu gaisā, bet otrs sāk dzīvot savu dzīvi, nevis izmantot citus.

/un kā ir ar mani? pašreizējā situācija liek man lūgties, lai man nav plaušu karsonis. domāju uztaisīt vakariņas. gribu kaut ko gardu.

es sapratu, ko man vajag - tā ir S&C sērija pa tv6, kādu nedēļu vispār nebija sanācis paskatīties kaut vai vienu reizi.
es tik ļoti gribu sagaidīt, pēc stundas. man tiešām viņas 4 vajag.


vērojot superīgos kaimiņus.
arlabunakti.

nupat noskatījos it's complicated. nezinu, kāpēc visu filmu raudāju, jo tur tiešām ir tikai kāds viens brīdis, kur varētu būt stikla efekts. es vnk sēdēju un man smejoties lija asaras.

bet filma jauka, merila strīpa joprojām ir skaista un izcila. :)

kāpēc cilvēki melo sev?
un melošana sev ir izlikšanās?
vai tādejādi mēs sargājam citus? vai tieši otrādi noārdam sevi?
vai tad mānīšana nav grēks? bet sevis? tad sanāk, ka mēs paši grēkojam.. mēs vairs nezinam, kur esam, ko domājam, jo jau sākotnēji visu uzsākam ar meliem sev. mēs nedzīvojam pēc instinktiem, mēs melojam sev balstoties uz vispārpieņemtām normām. un tad mēs sagrozam šīs normas, liekam savās galvās un mānam sevi uz nebēdu. tas kādreiz apstājas? ir brīdis, kad cilvēki saprot, ka tik ilgi ir mānijuši sevi un ka nav ceļa atpakaļ? visam, kam jākāpj pāri, tiek panākts ar meliem. ar rūgtiem meliem, kas ielīst asinīs, sastindzina un saka - es dzīvoju kā būtu labāk. KĀ BŪTU LABĀK, nevis KĀ IR.

es meloju citādi, es meloju sev ar fantāziju. un citiem atbildu ar meliem, kas slēpj manas melu fantāzijas. un tā es esmu pazudusi apmānā. sevis pašapmānā.


ak, es esmu lielākā mele. un es nespēju apstāties.

MATEMĀTIĶU jociņš-spociņš.
ienāk lielais-varenais skaitļu un izteiksmju pasaulē un saka:"nu, ko-es tagad jūs visus integrēšu un atvasināšu!!"
visu nenormāli nobīstas un aizskrien kur kurais, paliek tikai viens brašulis.
lielais-varenais pienāk tam klāt un saka: "un tev bail nav?"
-"nē, es esmu skaitlis e pakāpē x!"

:D
+šodien no rīta swh radio lāgā pievienoja "jaunu" dziesmu - gunther - you touch my tralala. tagad būs baigais swh hits, kgan iepriekšējā par sniega pļuru bija arī diez gan daudzsološa. :D

nupat seriālā "jā, dārgā" tulkotāji atkal izpaudās, šoreiz "tomarrow i've to go to baby shower", iztulkoja kā "man rīt ir jāiet bērnu dušā".
nu kamōn.

un meklējot prieku, es iegāju grāmatnīcā un nopriku atlaidēs( pa ls 1,-) I.Ziedoņa Trioletas.
un man vienmēr šķiet ziedoni lasot, ka es esmu jutusi tāpat. tiesa gan ikviens tā jutis, tikai nav varējis to pateikt tā. lai arī trioletas ir ātri lasāmas, vieglas un īsas, sarunvalodas pārpildītas, tur tomēr atkal ir TAS.

Es šonakt pamodos pustrijos
Bez pasaules. Vien tikai es.
Un ļoti vientulības bijos.
Es šonakt pamodos pustrijos.
Bet it nevienam neuzplijos.
Pat laikam ne, kas visus nes.
Es šonakt pamodos pustrijos.
Viens vientuļš un bez pasaules.

ES NOLIKU FIZIKU!!!

mēs ar kāmi āfrikā aprecējāmies un tikai nupat es sapratu, ka man dzīvnieciņš bija domāts k. prototips, tas nozīmē, ka nupat notika geju laulības. :D
es nezinu kāpēc, bet man jau sāp vēders no smiešanās.