![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kad ieslēdzu tv3 un tur rādīja vinniju pūku, man acīs sariesās asaras. bērnībā viss bija daudz vienkāršāk - varēja klausīties vinnija pūka kasetes ar veras singajevskas pasaku balsi atkal un atkal, dauzīties vasarās pa pagalmu līdz vēlai naktij, skriet pa kluso pāri ielai uz veikalu pēc jungle popa pa 7 santīmi un tad, kad bija bēdīgi ieritināties mammai azotē un likās, ka visas bēdas uzreiz atrisinās.
viss bija vienkāršāk. tur nebija vietas tik daudz domām, jūtām un emocijām, kas riņķo apkārt. tās bija spontānas un patiesas. nevis nomācošas un smacējošas. un mammas azote jau sen kļuvusi par šauru.
viss mainās. pat mazais kārumu veikaliņš pāri ielai ir kļuvis par rajona spēļu zāli.
viss bija vienkāršāk. tur nebija vietas tik daudz domām, jūtām un emocijām, kas riņķo apkārt. tās bija spontānas un patiesas. nevis nomācošas un smacējošas. un mammas azote jau sen kļuvusi par šauru.
viss mainās. pat mazais kārumu veikaliņš pāri ielai ir kļuvis par rajona spēļu zāli.