eternal sunshine

lūk lieta, kas liek iemirdzēties priekam katra bērna acīs:

tētis, atnācis mājās, noliek uz galda saldējuma kasti un svinīgi paziņo: "šovakar vakariņās būs saldējums". :)

super! saplīsusi interneta bezvadu kaste, tagad mans internets raustās kā uz miršanu. te 10 minūtes viss ātri, te atkal esmu izsviesta. eh. nu man taču beidzot jāsāk mācīties, šādi nevar. :D

viss. tētis aizbrauca, taisīšu debesmannu, skatīšos filmas un tāpat kā mans dārgais kaķis visu dienu pavadīšu dīvānā, tikai ik pa laikam pamainot gulšņāšanas pozu.
un joprojām 0 no studiju darba, es ar to nelepojos, man vienkārši nekad nav noskaņojuma programmēt, jo tā ir sasodīti garlaicīga padarīšana.

ohh, gaga, you made my day.

man vienalga, ko citi saka, viņa ir abrīnojama. visi klipi noskatīti, sapratu, ka mtv dažas lietas vienkārši negodīgi paslēpj/neparāda. lasu 'meaning of music videos'  un fanoju.
un mana šodienas dziesma viennozīmīgi ir šī:
lady gaga dzīvajā izpilda - speechless

balerijā šovakar bija super forši. nodziedāju visu savu dziedamo rīkli, dabūju aliņus pa brīvu, uzvarēju divās kāršu partijās un tas ir diez gan awesome. dievinu nesteidzīgo, muzikāli piepildošo, mājīgo atmosfēru tur. :)

tas nav normāli.
pirmā doma, izveļoties nupat no gultas, bija - aj, kā gribas alu. :D

šī vakara hits:
pop song.

nenormālas vēdergraizes un stulba atzīme matemātikā. esmu dusmīga.

"..i guess it's just a silly song about you"



un es gribu, lai zibeņo, nē, ne gribu, bet lūdzu!

es patiešām būtu laimīga, ja rīt varētu augstākās matemātikas eksāmena vietā rakstīt 9.klases eksāmenu matemātikā. dievinu tos uzdevumus.

dziesma šodien

nekad neiesaku sacept 2as dienas vecus frī ar olu, diez gan pretīgi. ledusskapis kā izslaucīts un naudu vairs nevar tērēt. :

+pirmo reizi praktizēju 'met pa sienu, ja nestrādā' tehniku. tumbiņa sāka čerkstēt, pacēlu, no visa spēka triecu pret galdu un uz 5 min tā čerkstoņa apklusa. tagad atkal ir. :D

visiem, kas ir awesome -
Spose-I'm Awesome

/es zinu, ka es neesmu oriģināla. :D

+vēl mazliet awesomeness

varu teikt, ka nupat kā pārrados mājās no absolūtu visu vecumu grupu šī gada dziemsu svētku laurētu koncerta.
pusotras stundas laikā 6 dažāda vecuma grupas izdejoja teju visu lielo deju uzveduma repertuāru, kas atkal ņemts uz iepriekšējo skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pamata - savienot kopā visus četrus latvijas novadus un slavināt pilsētu, kurā tie sastopas, rīgu. arī par nožēlu varu teikt, ka dejas mazliet atkārotjas, grūti noticēt, ka tagad manas māsas grupa lec sprigano ganu polku, prātā vien atgriežas sēdēšana astoņos no rīta uz laukuma, un saules karsēšana, un tas, ka visa grupa monotoni saka-vem, vem, vem. jo bija kā bija-celties sešos no rīta un stūķēt iekšā nekad nebeidzamos kāruma saldos sieriņus, kas karstumā nebija nemaz tik kārdinoši. jā, tieši tādi bija visi ganu polkas mēģinājumi.
bet tālāk pie koncerta. vēja zirdziņš man ir bijis kā mājas mazliet vairāk kā 7 gadus, es zinu, ka tas salīdzinoši ar citiem dejotājiem, ir maz, bet es meklēju savu ceļu pirms tam caur dažādiem stiliem un vietām - 3 gados vēlos pa jundu, tad intrigā smēlos jaunas dvesmas, tad līnijdejas iejutos īstas kantrī meitenes tēlā un tad es nokļuvu tur, kur man jau sen bija jābūt, nezinu, kāpēc es tā toreiz, kad mamma mazo māsu veda pieteikties uz vēja zirdziņu, protestēju pret tautas dejām. man bija 9 gadi un ko es sapratu.
bet jā, tās ir manas mājas, visu laiku gandrīz skatījos un smaidīju, drīz man pietrūks tas, ka es pazīstu mazos ķiparus, kas jau sen vairs nav mazi, pēdējais mans mazais lolotais pielūdzējs jau iet 4.klasē, un dejo vienkārši dievīgi. pārējie mazuļi man vairs nav tik ļoti zināmi, vienīgais, ka ļoti gribas slavēt mazo zaļo grupiņu, kas būdam 7, 8 gadu vecumā uz skatuves visi kā viens jūtas kā zivs ūdenī, es tiešām ļoti sen nebiju redzējusi tik perfekti nostrādātus pirkstgalus, precīzu līdzināšanos, smaidu uz lūpām, no mazo puses, kaut gan VZ 1.-2. klase vienmēr ir izcēlušies ar izciliem rezultātiem, pirms pieciem gadiem tika saņemta pirmā vieta latvijas mērogā tieši šai vecuma grupai.
mamma vius laiku man bikstīja un teica-re, re var redzēt, ka mēs esam A grupa. un laikam tā ir. negirbas jau savējos lielīt bez gala, bet vēja zirdziņš bērnu kolektīvu konkurencē tiešām ir priekšgalā. jā, to nevar teikt par vidusskolu vipārējā konkurencē, tur mēs iepaliekam starp daudzajiem jauniešu deju ansambļiem un studijām. runājot par vidusskolu, no vienas puses es nenromāli par viņiem lepojos, tiesa gan man nekad nav patikušas meitenes no tās gurpas, jo nepārtraukti no skatuves staro vīzdegunība, bet šodien viņi tā mazliet haltūrēja, bet tas laikam ir pilnīgi normāli, jo tagad skatoties skates rezul'tatus viņi pašalik ieņem tieši otro vietu visas latvijas mērogā. un mans pārsteigums no viņu puses bija viena deja, kas bija tik intīma, ka skudriņas skrēja, lēna, trausla, tuva, iekšēja, mūzika perfekta, tērpi, saskaņa, nu man nav ko teikt, tagad neatraušos, kamēr neatradīšus šīs dejas nosaukumu.

es ar viņiem lepojos, pārskatīju dziesmu un deju svētku dejotāju sarakstus, biju pārsteigta, ka no jelgavas vispār tiek tikai vēja zirdziņš un jundas deju kolektīvs, pārējie zem svītras, it kā nebūtu vispār. dalībnieku skaits nolaists līdz minimuam. bet es jau tagad plānoju, ka noteikti jādodas uz laureātu skati deju svētku laikā, lai klātienē turētu īkšķus. vēl vēlos uz koncertiem, bet esmu vīlusies ID karšu jautājumā, ka pat paši dalībnieki nedrīkstēs apmkelēt citu dalībnieku koncertus, tā šogad ir pirmo reiz.

lai gan "mazie" dziesmu svētki pat tuvu nav tas, kas vispārējie, tik un tā iekšā ir tā kņudinošā sajūta par kkā skaista tuvošanos. un es tāpat tur nevarētu piedalīties. :D

un tautas deja ir sava veida kods, kas tiek nests mūzikas ritmos, tautasdziesmu vēstījumos, deju soļos, tautas svārku rakstā, valnīšu dzīparu vijumā, ņieburu apdarē un saktu dzelzs sakausējumā. katrs nes savu informāciju, kas skaļi tiek izpausts visai tautai savienojoties, veidojot vienu veselu stāstu, vienu veselu informācijas avotu, caur rakstiem, zīmēm, kas veidojas uz lielā laukuma, tie atver caur kustību mūs kā grāmatu, kurā var lasīt laikmetiem cauri.

mana āda deg kā ugunīs, jo to pavisam nepieradinātu pakļāvu tiešiem saules stariem.


iet mājās un redzēt, ka pamalē viegli svīst gaisma, tas ir vienīgais brīdīs, kad iestājas apkārt miers, viss ir līdzsvarā - klusums, debesīs izskatās, ka nakts melni zvaigžņoti izraibinātais palags bēg no gaiši sārtās blāzmas. sadeg. nakts sadeg rītam. bet mums tobrīd ir tikai miers, kas čukst ausī - ļaujies, neesi nakts, kas bēg, esi dienā. esi degošais, ne sadegošais.

šobrīd es zinu.

tik sen TĀ nav lijis!

ā, aizmirsu piebilst - tētis pateica, ka šovakar dzersim alu, prasīja, ko man nopirkt, man nebija ne jausmas, vienīgais, ko izstomīju bija - man lūdzu ne to čurūdensalu!
un tētis man atnesa aldara porteri. īstenībā labs - salds, ļoti beizs, melns kā darva, bet tīri baudāms.
laikam es vairāk uz tiem tumšajiem.

apsveiciet mani - es šonakt izkritu no savas 1,70m x 2,10m lielās gultas, kurā guļu viena.
tas bija diez gan sāpīgi.

viss. es zinu, ko es gribu - DZIEDĀT.

jā. zinu, ka es varētu.

mūžīgās baudas aparāts ir sava uzdevuma augstumos.