eternal sunshine

ak, dārgie, es nupat vēlreiz noskatījos no puses tautas deju lieluzvedumu bez atraušanās. es tomēr esmu visa latviskā fane(nezinu, vai īsti šis vārds būtu pareizais). no visām dejām, rakstiem, smaidiem, dziesmām es smeļos tik daudz siltuma ka ne izstāstīt.
mazuļi ar pierēm pilošām, bet ar tik sparīgi stieptiem pirkstiem, par spīti dedzinošajai saulei un karstajam laukuma segumam, daiļās lielās tautu meitas, kas tik skaisti sadejojās ar mazākajām zeltenēm dejā "es meitiņa kā rozīte", visas tik cēlas un graciozas un tie žilbinošie smaidi... joprojām mana favorītdeja ir "saulīte bagāta", kur arī sazīmēju savu māšuku. vispār manas mīļākās tautas dejas ir tās, kur ir nepieciešams skaidrs dejiskums, nevis plika palēcienu atrādīšana, tāds, ka mūzika un veiglie deju soļi tik tālu savijas kopā, ka nespēj atšķirt, kas ko papildina.
vēl pa dienu nebiju ieskatījusies puišu "ar meitāmi dancot gāju" dejā. laikam, neskatoties uz kādiem lokanajiem sporta deju mačo tipa puišiem, vai džekiem, kas var nogreizties pus minūti uz galvas vai vēl sazin ko, tie puiši, kas tērpušies tautas tērpā, ar tik pārliecinātu stāju un lepnumu parādot sevi - nu vai zini, tur jau simts reizes jāģībst. tā arī skaisti parādīja vz džekus, kas visi tik spēcīgi devās virsū uz laukuma, dziedot līdzi, domāju-eh, es esmu tik lepna ar saviem "mazajiem brāļiem", jo viņi šeit bija īsti vīrieši.

jau vakar, kad mežaparkā koris dziedāja dziesmas, pieminot latviešu tautu, likteni, man acīs asaras skrēja, tad tagad skatoties, cik ļoti daudz pasaka deja, es sevī no jauna atklāju, ka nekas cits nestāv klāt.
skatoties mūsdienu deju koncertu, protams, ka ar interesi iedziļinājos stāstā, tērpos un izpildījumā, bet vienīgā vieta, vienīgā, kur mazliet sirsniņa ietrīcējās, bija beigas, pie dziesmas 'iedomājies'.

vai es palieku pieaugusi? vai arī es kaut kādā ziņā vairs to nekaunos atzīt? bet man nekad nav viss šis šķitis tik skaists, tīrs un patiess.

šo dienu varētu raksturot ar dažiem vārdu salikumiem:
-jaukumjauks tautiņdejotāju koncerts, žēl, ka ne dzīvē redzēts;
-L&L tradicionālā deju svētku pica;
-pārēšanās,
bet kopumā viss saistās ar vienu bildi-

( ...... )

tik pacilājoši laba sajūta. nevienu brīdi nenožēloju, ka neesmu rojā.
saule un laiciņš visus lutināja, var teikt pat pārāk. ja man pie televizora ekrāna šķita, ka es it kā zinu, kas tur norisinās, klausos, kas un kā notiek, bet tomēr tik ļoti kaut kas pietrūka, tad tā bija tikai un vienīgi maza klatbūtnes sajūta.
prieks par ļoti apdomīgi izveidoto dziesmu secību, jo tā bija gana dinamiska un visu laiku saistīja skatītāju interesi. dažbrīd dungoju dziesmas līdz, kuras man pilnīgi nav ne jausmas kā, bet es esmu dzirdējusi un kāda druska ir palikusi prātā. bija gan skudriņas, gan visi citi zvēri.
pēc ta dziedājām brašāk par brašu, nozagām back-stage ūdens pudeli un turpinājām uzcītīgi dziedāt un dejot(?) līdzi. diemžēl bija jādodas projām pie kādas otrās 'pēdējās dziesmas', bet to, kā es nodziedājos(noķērcos) pie 'dzimtās valodas', vispār brīnos kā pēc tam vēl spēju turpināt dzidāšanu tramvajā. un runājot par to - nevar pat aprkastīt to, ka pilnīgi sveši cilvēki viens caur otru, saspiedušies kā siļķes mucā 11. tramvajā dzied pilnā sparā. nav ko teikt. viss. tik labs emociju lādiņš. ā - un priecājos par 'skaliem'!!!


( mūsu izklaides mežaparkā: )

gribas ļoti kaut ko darīt. ballēties, ārdīties, nezinu, kaut ko, citādi iekrītu gultā un viss ar to beidzās.
vienīgais, kas šodien paspīdēja bija 3 sidri 3 meitenēm no pilnīgi nepazīstamiem džekiem čili picā.



man vajag fiziski iztukšoties.

skatos dziesmu un deju svētku atklāšanas koncertu. skatījos kā svīst mani vēja zirdziņa mīluļi pie VEFa saulītē, dancājot zemgales programmu. bet atkal lepojos, ka viņi tik smuki centriņā ielikti un vienīgā solo-dejotāja arī mūsējā. :)
dīvaina sajūta tā skatīties no malas. es nemāku aprakstīt to sajūtu, jo ir tāda īpaša dziesmu svētku sajūta, gluži kā ir ziemassvētku, dzimšanas dienas un citas sajūtas.
mana dārgā māšele arī šodien jau agri no rīta aizbrauca, jāskatās, vai nedejos tūlīt laureātu koncertā. pašlaik domāju, vai nopirkt uz dejotāju koncertu pa 5 latiem biļeti, jo uz mežaparku man ir, jābrauc būs arī gājienā atbalstīt.

( uz lielā laukuma )

āah, man tā gribētos riktīgi izārdīties pa vasaras pērkonlietu un peļķēm!!!



nu tā, lai viss aiztek no manis prom.

šodien vakarējot, es ļoti fanoju par fona mūziku, līdz tika noskaidrots, kas tie ir, kas tik superīgi izpilda visas pirms kāda laika ejošakās pop-dziesmas.
biju jo šo te kaut kad dzirdējusi, bet noskatījos klipu un man tiiiiik ļoti patīk:
the baseballs - umbrella

laikam man mūžīgi 60. gadi būs mīļākie.

vakar, pēc kādas 4. izdzertās glāzītes, man virsū sāka nākt uzmācīga doma, ka man gribētos bučoties. nu ne jau tādā ziņā, ka man vajag baigi nolaist ar kādu, bet tā vienkārši jauki kādreiz pabučoties, bez nekādām tālākām sekām. :D

ha, manai māsai nometnes beigās uzdāvināja dāvanu maisiņu, kurā iekšā bija t-krekls, kaut kādas grāmatiņas un atslēgu piekariņš.

tas nebūtu nekas, ja vien uz šī atlēgu piekariņa nebūtu šādi vārdi: "chill out and stop being a dick".

nezinu, pavadīju kādas 3 stundas pētot visas 'sadraudzības' augstskolas, tikai viena ir tā, kas atbilst teju pilnībā: 'college of telecommunications and post', bulgārijā, sofijā.

tā kā, ja viss ies labi, tad pavasarī teikšu - bulgārija, te es nāku! :D

liekas tik dīvaina sajūta piecelties un nezināt, ko darīt, jo šodienai nav plāna.
man nepatīk, ja man nav plāna un ārā ir labs laiks.

uznāca dusmas pašai uz sevi - ko es varu kvernēt un gausties par to, cik ātri laiks paskrien?
jāceļas un jāskrien ar pilnu klapi tam laikam līdz.

lāabrīīīt! gribēju pateikt paldies krixim!
tāpēc šodien:

man tā patīk būt lielajai māsai/auklītei vai vēl sazin kas uz pusslodzi.
steberējām pa centru šodien-es iespīlēti melnā kleitiņā un 12 cm papēžos, man apkārt 2 spiedozši, lēkājoši bērni, kuriem enerģija iet pāri malām. daudz un dikti visa kā.

sāku arvien vairāk apdomāt 3 dienu pazušanu no realitātes. palikt tikai pati ar sevi.
ārprāts, cik ļoti man to vajag, citādi es sagrūšu iekšēji.

kur, pie vella, ir tas āķis?

( mana vienatnes līgo nakts idille )

ir pagājis pusgads kopš ziemas saulgriežiem, bet īsti nekas man nav mainījies.
tieši tāpat sēžu un sēdēšu viena pati savā nolādētajā dzīvoklī, un jutīšos f-ing vientuļi.


happy holidays! :)

āaah, vakardienas ballīte bija tik forša, ka es sāku domāt, kad man pēdējo reizi ir tāda bijusi un vai man vispār tāda kādreiz ir bijusi.
bet šobrīd man vēl nav spēka, lai visu izstāstītu, tāpēc vienkārši priecāšos. :)

gribēju noskatīties kādu raudamo filmu, tādu arī dabūju - 'if only'.
žēl.

ak, turpinot protestu mācībām, veltīju sevi, lai noskatītos filmu, par kuru man tika pavēstīts ar vārdiem - tev noteikti jāredz.
jā, šoreiz nemazāk ne vairāk jārunā par filmu 'remember me', atzīšos, ka pirms filmas redzēšanas, man bija pavisam cits priekšstats. kā nekā galvenājā lomā visu vampīrfanu mīlulis, var teikt šī brīža viens no 'ejošākajiem' aktieriem, roberts patinsons. nezinu, kāpēc, bet man ļoti biezi izveidojas pretreakcija pret pirktākajām grāmatām jāņa rozes grāmatnīcas stendos, billboard topiem, arī filmām, kuru gavenie varoņi ir spiedzošu meiteņu pūļa pavadīti. jā, atzīstu, pati esmu savā laikā siekalojusies pie hsm zaka efrona maigo acu skatiena, bet tas pāriet. :D
tātad atpakaļ pie filmas. jau pēc pirmajām 5 minūtēm sapratu, ka tas nav tas, ko biju gaidījusi. liekas, ka visas filmas garumā vēstījums veļas kā tāda pelēka, liela, smagnēja bumba pāri visiem, beigās tā arī sprāgst, neatstājot 'happy ending'. vienu brīdi man likās par daudz tās skarbās dzīvesvides, nepārtraukti grūdsirdīgā acu skatiena roberta acīs. cīņa, mīlestība, dzīves netaisnība vai liktenis(?). kaut kā tā.
beigas. man nav ko teikt. sēdēju saķērusi savu seju plaukstās, grūti bija noticēt. kā tas viss, kā var sasaistīties kopā. vairs ne vārda.

ja vien nav redzēta, tā ir filma, ko noteikti jāiesaka. tiešām, rindoju tuvu man līdz šim vissāpīgākajai filmai - '7 pounds', protams, krienti atšķirīga.