tik pacilājoši laba sajūta. nevienu brīdi nenožēloju, ka neesmu rojā.
saule un laiciņš visus lutināja, var teikt pat pārāk. ja man pie televizora ekrāna šķita, ka es it kā zinu, kas tur norisinās, klausos, kas un kā notiek, bet tomēr tik ļoti kaut kas pietrūka, tad tā bija tikai un vienīgi maza klatbūtnes sajūta.
prieks par ļoti apdomīgi izveidoto dziesmu secību, jo tā bija gana dinamiska un visu laiku saistīja skatītāju interesi. dažbrīd dungoju dziesmas līdz, kuras man pilnīgi nav ne jausmas kā, bet es esmu dzirdējusi un kāda druska ir palikusi prātā. bija gan skudriņas, gan visi citi zvēri.
pēc ta dziedājām brašāk par brašu, nozagām back-stage ūdens pudeli un turpinājām uzcītīgi dziedāt un dejot(?) līdzi. diemžēl bija jādodas projām pie kādas otrās 'pēdējās dziesmas', bet to, kā es nodziedājos(noķērcos) pie 'dzimtās valodas', vispār brīnos kā pēc tam vēl spēju turpināt dzidāšanu tramvajā. un runājot par to - nevar pat aprkastīt to, ka pilnīgi sveši cilvēki viens caur otru, saspiedušies kā siļķes mucā 11. tramvajā dzied pilnā sparā. nav ko teikt. viss. tik labs emociju lādiņš. ā - un priecājos par 'skaliem'!!!
beidzot varēja redzēt kopkori bez rokas pacelšanas pret sauli, jo tā skaisti rietēt sāka. ('mana dziesma')
te mums bildīte ar platperu. nu kaut kā tā. :P
atkal dziedājām-sadizedājāmies. tiesa gan šoreiz neuzdrošinājāmies mīt estrādes pakāpienus, lai iejuktu strap koriem.
un tad čāpojot uz tramvaju pārvētāmies par opjiem, kam garšo cukurvate. :)
cik jauki!
saule un laiciņš visus lutināja, var teikt pat pārāk. ja man pie televizora ekrāna šķita, ka es it kā zinu, kas tur norisinās, klausos, kas un kā notiek, bet tomēr tik ļoti kaut kas pietrūka, tad tā bija tikai un vienīgi maza klatbūtnes sajūta.
prieks par ļoti apdomīgi izveidoto dziesmu secību, jo tā bija gana dinamiska un visu laiku saistīja skatītāju interesi. dažbrīd dungoju dziesmas līdz, kuras man pilnīgi nav ne jausmas kā, bet es esmu dzirdējusi un kāda druska ir palikusi prātā. bija gan skudriņas, gan visi citi zvēri.
pēc ta dziedājām brašāk par brašu, nozagām back-stage ūdens pudeli un turpinājām uzcītīgi dziedāt un dejot(?) līdzi. diemžēl bija jādodas projām pie kādas otrās 'pēdējās dziesmas', bet to, kā es nodziedājos(noķērcos) pie 'dzimtās valodas', vispār brīnos kā pēc tam vēl spēju turpināt dzidāšanu tramvajā. un runājot par to - nevar pat aprkastīt to, ka pilnīgi sveši cilvēki viens caur otru, saspiedušies kā siļķes mucā 11. tramvajā dzied pilnā sparā. nav ko teikt. viss. tik labs emociju lādiņš. ā - un priecājos par 'skaliem'!!!
beidzot varēja redzēt kopkori bez rokas pacelšanas pret sauli, jo tā skaisti rietēt sāka. ('mana dziesma')
te mums bildīte ar platperu. nu kaut kā tā. :P
atkal dziedājām-sadizedājāmies. tiesa gan šoreiz neuzdrošinājāmies mīt estrādes pakāpienus, lai iejuktu strap koriem.
un tad čāpojot uz tramvaju pārvētāmies par opjiem, kam garšo cukurvate. :)
cik jauki!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}